|
4. Aug 2011|09:35 |
vakar, pārlūkojot nenoskatīto filmu mapi, cita starpā atvēru vienu ungāru opusu vietā, kur kombains nesteidzīgi braukā pa druvu, pa garu krānu kravas mašīnā birst graudi. tb, tas, ka es te pa laikam ņaudu latus, ka sūdīgi, nav jau no tā, ka man nepatiktu, piemēram, tas, ko es daru. drīzāk ir tā, ka es mūždien izvēlos kaut kādas nodarbes, kas nemitīgi grauj manu pašapziņu, signalizējot kaut ko tādu, laik, jū ār dūing it vrong, mait.
piemēram, kombainieris, vai ne, ielien savā kabīnē un rūpīgi stūrē gar nopļauto līniju ar gudru prātu, ka viss tīrums tiek izbraukāts, visa labība savākta, ka graudi trāpa kravas kastē, nevis izbirst pa lauku. kaut kad atbrauc jānis dimants, panorāma, sāk kaut ko bezdēt par druvu kuģiem un mūsu zeltu, bet tu tik atrauc, nu.. vārpas kā vāles, gāzīs nost, nav ko tur runāt, lien atpakaļ kabīnē, domādams par šitiem bezdētājiem kā par vieglās furnitūras deflorētājiem, un tik turpini kontemplēt par ģeometriskām kategorijām no saviem kabīnes augstumiem. darbs saprotams, derīgs, cilvēki ciena un runā dzejā. kolhozs piešķir moskviču. |
|