*

man šķiet, ka tiem, kuri nevīžīgi lieto valodu, ir arī nevīžīgas domas.

______________________________
man patīk, ka cilvēki individualizē valodu, lieto stilistiski ekspresīvus līdzekļus, spēlējas ar valodu, utt. forši, ka viss nav izlaizīts un bezpersonisks un vienveidīgs. bet man drausmīgi kaitina, ja visādi, tā saucamie, gara gaismas nesēji - mākslinieki, kultūras darboņi, latvisko vērtību sargātāji, amatpersonas, cilvēki ar vienu vai vairākām augstākajām izglītībām, neatšķir "ka" no "kad", neko nezina par "īt, īties, ināt, ināties", viņu runas "iet", vispār netiek domāts par valodas labskanību ("viss tas", kas runājot izklausās pēc "vistām"), utt. ok, runājot jau var vēl kaut kas nejauši pasprukt, bet, kad es lasu tekstus, kuros vanabī lietišķais stils sastāv no bezjēdzīgām kalku virknēm, kuros dominē liekvārdība un nedodievs parādās "toletes", "mikrafoni", "alkahols" utt. (turklāt, skaidri redzams, ka tā nav pārrakstīšanās kļūda) man vispār sirds aptekas.

citi skata vīru no cepures, citi vērtē pēc apaviem vai apģērba zīmola, bet, manuprāt, valoda ir tāda pati "vizītkarte" kā drēbes. turklāt, ja kāds bomzīga paskata cilvēks atver muti un tur nāk ārā krāšņa un bagāta valoda, viņa vērtība krietni paceļas. vismaz manās acīs. man ir ļoti grūti uztvert nopietni cilvēku ar, piemēram, maģistra grādu humanitārā jomā, kura valoda ir tāda, kāda drīzāk piederētos Oļai ar nepabeigtu pamatskolas izglītību, ja vienīgā atšķirība starp "Oļu" un humanitāri izglītoto cilvēku ir tas, ka humanitāriķis ir saklausījies visādus svešvārdus, kurus dāsni bārsta savās runās un rakstos, turklāt radot šaubas par to, vai šo vārdu nozīme tam vispār ir skaidra. ja cilvēks ar tādu valodu turklāt ir izvēlēts par kādas kultūras iestādes, piemēram, teātra, reprezentētāju, tad es gribot negribot sāku aizdomīgi skatīties arī uz attiecīgo iestādi. par publicistiku vispār nerunāsim.

man pašai ir šādi tādi grūtie jautājumi attiecībās ar valodu. piemēram, interpunkcija. gan jau ir arī stila kļūdas vai nepareizas līdzskaņu mijas, bet es par to visu domāju un, vismaz pati savā galvā, jūtu sakarību "nevīžīga valoda => nevīžīgas domas" vai "pavirša valoda => paviršas domas". man patīk rotaļāties, izmantot vienkāršrunas vārdus, piešķirt vārdiem citu nozīmi vai darināt jaunus vārdus, apzināti izmantot nepareizas konstrukcijas, lai iekrāsotu tekstu, bet es saprotu arī, ka tas visiem neinteresē un nepadodas. tomēr, man liekas, ka piedomāt par savu valodu nozīmē izrādīt cieņu tiem, kuriem tas jālasa vai jāklausās, īpaši jau publiskā/oficiālā/reprezentatīvā telpā.

p.s. man tagad skolai jālasa vairāki vācu okupācijas laika romāni. tur krodzinieku meitas runā izmantojot frāzes "cogito, ergo sum" utt., un mežziņi vairāku lappušu garumā reflektē par grieķu mītiem, bet es domāju - diez, cik daudz autori ņēmuši no reālās dzīves, veidojot tēlus savos sacerējumos?