*

divās ļoti garās dienās esmu redzējusi Ķimeles "Dzeju" četras reizes. joprojām esmu pilnīgā sajūsmā un joprojām gribas skatīties vēl. iepriekšējā reize, kad man tik ļoti patika kāda izrāde, ka gribējās to skatīties vēl un vēl un vēl bija franču cirks pirms trim gadiem. kas man tai "Dzejā" tik ļoti patīk? vesels lērums lietu -
tas, ka tur viss ir pa īstam. aktieri neko netēlo, bet ir viņi paši. nekas nav iestudēts un iepriekš izdomāts. protams, kaut kādi konkrēti dzejoļi sāk pāroties un izskanēt blakus vairākās izrādēs, bet tas ar tāds dabisks process. ļoti, ļoti silta sajūta par to, ka vismaz pagaidām ir skaidri redzams, ka viņiem pašiem ļoti patīk tas, ko viņi tur dara. baigā dzīvība un azarts. tāda kā spēle vai milzīgas dzejoļu puzles likšana. un, ja vien viņiem neapniks vai viņi neļausies rutīnai, tad izrādes veidošanās būs bezgalīgs process. vakar bija "reģistrēti" 55 autoru dzejoļi, šodien jau 61, bet Keišs pa dienas vidu bija saticis Kasparu nākam no grāmatveikala ar vēl kaudzi dzejas krājumiem rokās. protams, visi autori katrā izrādē neizskan. šobrīd izskatās, ka vidēji vienā izrādē tiek noskaitīti ~70 dzejoļi (ieskaitot dziesmas un atkārtojumus).
Kaspars ir izcils un izrādes laikā asociējas ar kaķi. īpaši brīžos, kad vairāk uzdarbojas citi aktieri un Kaspars vismaz ārēji izskatās hibernējies. bet, nē, astes galiņš kustas, viņš ir visu laiku pilnībā koncentrējies un gaida izdevīgāko brīdi, lai lektu pēc "bumbiņas" vai "nogalinātu peli". reizēm, protams, netrāpa un arī tas ir burvīgi. pārējie arī forši. īpaši Gunas un Ģirtas silti sirsnīgās saspēles un Krasta maiguma lēkmes. visgrūtāk man ar Janu - viņa atšķirībā no citiem, šķiet, brīžam kaut ko mēģina tēlot, spiest no sevis un "ciest". un, jā, Ivaram vajadzētu tomēr piestrādāt pie dikcijas un skaidrrunas.
pati dzeja ar nenormālīgi patīk. pēdējos gados manā dzīvē galīgi nekādas dzejas nav. neesmu nedz diezko lasījusi, nedz rakstījusi, nedz dzejā dzīvojusi. nu folklora ir, bet tur jau nav tādas atkailinātības, sāpju, ciešanu un trakuma, kā dzejā. manliekas, ka tagad manī tā dzeja kā tādā sausā sūklī sūcas iekšā un tas ir tiiiik veldzējoši.
skatoties visu laiku gribas smaidīt. izņemot brīžus, kad gribas raudāt.

bet, kamēr es "Dzejas" dēļ sankcionēti bastoju Oblomovu, tur viss plīsa un šķīda. Baibai apakšsvārki un kleita, Vilim bikšupriekša, Gundaram pogas, bet "pašam Oblomovam" vatētā sega. un Krasts padirsa vienu aproču pogu. rīt, "Dzejas" ģenerāļa laikā būšu ar Soņu drūmajā Talsenē un man tur noteikti būs skumji.