*

gribas uzrakstīt atskaiti par nometni, tā, lai pašai priekš sevis būtu, bet nesaprotu, ko lai raksta.

karoč, bija ļoti kruta. ierodoties atradu zemē vairākas stārķa spalvas. tā laikam kļūst par tradīciju - pirms kaut kādiem foršiem notikumiem atrast zemē lielas, tīras un skaistas putnu spalvas. joikošanas (sāmu tradicionālā dziedāšana) meistarklase varbūt nebija īpaši laba no izglītojošā viedokļa - pasniedzējs pats ir brīnešķīgs joikotājs ar ļoti skaistu balsi + ļoti jauks cilvēks, bet pedagoga talanta, vismaz joikošanas ziņā, viņam īsti nava. visvērtīgākais laikam bija, kad pēdējā dienā uz kādu laiku bija pieslēgusies Zane Šmite un mūs drusku pamocīja. enīvei - lai gan es nevaru teikt, ka es iemācījos joikot, laiku es pavadīju labi.

sāmu šamaņi gan bija ļoti jaudīgi. viens bija tāds introvertāks un dziļāks, atvērtāks, bet līdz ar to likās tāds ar vairāk dzīves smagumu plecos. otrs distancētāks, ekstravertāks un ar tādu, hmm, zinātniskāku pieeju. man patika nodarbības pie abiem, lai gan tuvāks un uzrunājošāks bija pirmais. nebija arī nekādas šizotērikas tajā visā. ainas, vīzijas, tēli un vietas, kas uzbūrās šamaņu bungu pavadītajos iekšējos tripos bija visai interesantas. šis tas likās tāds pazīstams un saprotams, bet bija arī visādi pārsteigumi un negaidītības.

sabiedrība bija ļoti jauka, bija tikai pavisam daži kaitinoši cilvēki un tāpat tur pietika vietas, lai nebūtu jānodarbojas ar aizkaitināšanos un vajadzības gadījumā varētu aizplūst kaut kur nostāk. satiku arī cibiņu, kura par to visu bija uzzinājusi no mana klabja. pasākums notika Drabešu internātpamatskolā, kura ir blakus Drabešu muižai/Amatu mājai - tur tā vieta un apkārtne ļoti skaista. atkārtoti sajūsminājos par Āraišu baznīcu, kura joprojām turpina stāvēt vaļā un ir brīvi pieejama apmeklētājiem. peldējos Āraišu ezerā. sēdēju zem ošiem. gāju pastaigāties. tiku pie liepziediem, utt.

( ilustrācijas )