*

bijām uz kalnu. pirmo un drošvien pēdējo reizi šosezon. nekāda vaina, tik apmēram vienlaicīgi ar mums tur ieradās arī tā sniega vētra. sākumā braucu ar acīm ciet, bet ilgi neizturēju un gāju nomāt brilles. paspējām tieši uz divām pēdējām kas viņiem bija. un pretvējš drausmonīgs. brīžam likās, ka bezmaz pūš atpakaļ kalnā. šķita, ja mazliet palektos varētu uzlekt uz tās gaisa masas un planēt. baigi ilgi arī neizturējām, jo putināja arvien klāt sniegu un ātrumu vispār nekādu vairs nevarēja dabūt. vairākas reizes gandrīz apstājos tramplīniņu vidū.

( ledaina bārda )

1) kopš septembra cenšamies ēst vegāniski. 95% sanāk. mājās vispār nekādu problēmu, ārpus mājas reizēm kaut kādi izklupieni gadās. visbiežāk kāja slīd uz izkusušu sieru - picu, piemēram. bet līdz šim izkusis siers arī bija vienīgais ko tiešām kārojās, turklāt kārojās ar prātu nevis organisms prasīja. bet pēdējās dienās ir uznācis kaukāds skābpiena produktu vājprāts, turklāt šķiet ka prātam ar to mazs sakars, ka šoreiz bļaun organisms. uzraudzēju joģīti no sojas piena (tiesa ar nevegānu ieraugu), apēdu, bet bija par maz. vakar ieliku raudzēties no auzu piena, bet nez vai nu ieraugs bija beigts vai tas piens nepatika un no rīta man sagaidīja mazliet skābens auzu piens ar dažiem jogurta kunkuļiem. tas viss ir beidzies ar to, ka esmu paniski izdzērusi puslitru lakto un litru tīrkultūras ar smiltsērkšķu sīrupu. iegāja iekšā kosmiskos ātrumos. labprāt dzertu vēl, bet beidzās.
laikam kaut kas man trūkst, bet nevaru saprast kas. baktērijām it kā nevajadzētu prasīties, jo patiesībā kopš gandrīz nelietoju piena produktus, vēders strādā daudz labāk un nemanāmāk;

2) mana gadu ilgā cīņa ar cukuru, baltajiem miltiem un citiem rafinētiem produktiem ir rezultējusies ar sekojošām lietām - ja gadās pavairāk saēsties kauko no šīs sērijas dienas otrajā pusē, tad naktī šausmīgi svīstu. ja dienas pirmajā pusē, tad parasti sāk sāpēt galva. sirds arī reizēm klapējas no cukurproduktiem. bet pēc vienas nesenas svinēšanas, kur saēdos daudz mājās ceptas kūkas un citus konditorejas izstrādājumus, otrā dienā bija reāla pohu sajūta, tāda it kā visu nakti būtu dzērusi maisot visdažādākos alkodzērienus. lieki piebilst, ka alkohols tais svinībās nebija vispār, jo visi bija pie stūres vai ar krūti baroja bērnus. katrā ziņā organisms sāk arvien skaļāk izpaust savu riebumu pret neveselīgu pārtiku;

3) lielākā problēma ir mans prāts. es joprojām reizēm sarijos lietas, kuras uzskatu par neveselīgām un kuras man patiesībā vairs nemaz negaršo (piemēram, šokolādes konfektes liekas pārmēru saldas, nepatīkami ķepīgas un šķebinošas). vienīgais, kas mani mierina, ka tas ir līdzīgi kā bija pīpēšanas atmešanas pēdējā fāzē - man reāli vilka uz vēmienu no cigaretēm, bet es tomēr mocījos un pīpēju, līdz vienā dienā patiešām pietika.