*

r) man nenormāli riebjas, ka mani izprovocē iesaistīties sacensībā un/vai kautkā pierādīšanā, jo man nenormāli riebjas ar kādu sacensties un kādam kautko pierādīt. visbiežāk tā ievilkšana notiek, pateicoties manai brīžam līdz slimīgumam saasinātajai taisnīguma (vārds 'godīgums' šai gadījumā būtu par skaļu) izjūtai (bet reizēm vnk Ego bļaustās), tā, ka es to sākumā nemaz nepamanu. attopos tik tad, kad jau ar pilniem apgriezieniem sacenšos un/vai kādam kauko pierādu. tad man kļūst ļoti skumji, es jūtos dusmīga, piečakarēta un sasmērējusies un sevī vīlusies. un liekas, lai uz kuru pusi grieztos un, lai ko neteiktu un nedarītu, viss tāpat jau ir neglābjami nepareizi un negodīgi;

s) nostījos tiko pa LTV1 raidījumu par to, ka Smiltene ir viskrutākā pilsēta visā universā. lielākā daļa raidījuma bija tiešraide, bet visviskrutākais no visa, ko tur rādīja likās 96 gadus vecs onkulis, kurš jau 80 gadus taisa mucas, dara to joprojām, pie tam eksportē tās uz Vāciju. izskatījās krietni veselīgāks un dzīvespriecīgāks nekā mans, mūždien pie TV dirnošais, tētiņš. un vispār man gribas uz Smilteni ļoti;