27. Septembris 2009


smiņķis

Posted on 2009.09.27 at 13:19
Tags: ,
1) vakar kādu laiku pavadīju kādās dz.d. svinībās ar visai raibu un neviendabīgu apmeklētāju kontingentu un tas kļuva par visīstākajām augstprātības lamatām. tur bija vairākas savā starpā konkurējošas sievietes (citreiz ir arī tādi vīrieši, vnk šoreiz nebija), kuras klaiņo riņķī jaukdamās citu sarunās ar savu ES, ar savu vienīgo pareizo VIEDOKLI, savu vērā ņemamo PIEREDZI jebkurā jautājumā, nomācot citus ar savām skaļajām balsīm, valšķīgajiem smiekliem un nepārtraukti rijot (visas bija manāmi tuklas). es pārsvarā sēdēju stūrī vai centos aizvirzīties tur kur viņu nav (lai gan viņas nekļūdīgi prata noteikt, kur kādam cilvēku bariņam sāk rasties kāda interesanta saruna un uzreizi bija klāt, nogalinot sarunu ar SAVĀM domām par to visu, kas pārsvarā nebija nekas jauks un pozitīvs). mēģināju būt mierīga, iecietīga, pazemīga un izjust pret viņām tikai žēlumu, bet neizbēgami manī auga arvien lielākas domas par to, cik labi, ka es neesmu tāda kā viņas un, ka tādi nav mani draugi un aizkaitinājums un nīgrums. nuvo un no šitās augstprātības man šodien ir uzmetusies aukstumpumpa;

2) tās pašas vakar apmeklētās svinības lika aizdomāties par dekoratīvo kosmētiku - cik daudz savas dzīves laika vidēji sieviete velta kosmētikai, cik daudz dabas resursu (kosmētiku pa lielam taisa no naftas, kas drīz izsīks un iesaiņo plastmasā, kas mūžam nesdalās) tiek bezjēdzīgi patērēts un, kas no tā vispār kko iegūst? iegūst, protams, kosmētikas ražošanas industrija un sieviešu žurnālu industrija (jo tur var izlasīt kā tagad ir modē krāsoties un, kāda kosmētika jāpērk). sievietes tikai un vienīgi zaudē daudz laika (ko pavada pelnot naudu, ko pēc tam izgrūž par kosmētiku, ko pavada veikalā pērkot kosmētiku un ko pavada kosmētiku uzklājot/noklājot). un tagad padomāsim kāpēc ir jākrāsojas. es varu iedomāties tikai divus variantus (kas tiek visvairāk tiražēti sabiedrībā) a) lai piesaistītu tēviņu uzmanību; un b) lai patiktu pati sev (manliekas, ka viens netiražēts, bet ļoti izplatīts krāsošanās iemesls ir lai izskatītos labāk par citām mātītēm). abi divi (trešajā vispār bail iedziļināties) man liekas vienlīdz slimi - a) sanāk, ka vīrieši ir kkādi pamuļķi, kam patīk sakrāsotas lelles, un kurus var iemānīt savos valgos ar labi bieza pūderkrēma slāni (un man neliekas, ka tie, kas patiešām ir cienīgi saukties par vīriešiem tādi ir, bet nu ja grib nogrābt tādu pamuļķi tad man nav ko teikt. nez, ja es būtu vīrietis man diezko nepatiktu glāstīt un skūpstīt pūderainu vaigu); b) kas tā ir par sabiedrību, kurā tev ir jākrāsojas, lai patiktu sev? kurā tu jūties pārliecināta par sevi, tikai zem iespaidīgas kosmētikas kārtas? un kā tad mājās? kad esi viena un neuzkrāsojusies tu sev nenormāli riebies? tagad ilustrējošs piemērs no personīgās pieredzes - es ikdienā kosmētiku nelietoju. nu reizēm skroptu tušu, bet arī to arvien retāk. nuvo, aizeju tāda neuzkrāsojusies uz darbu, satieku sen neredzētu kolēģi, viņa tā skatās, skatās uz mani un prasa vai es neesot slima - tik bāla un tā. cita kolēģe sāka smieties un teica, ka es jau tik neesot skropstas uzkrāsojusi. man neliekas īsti vesela tāda sabiedrība, kurā tu bez kosmētikas citiem liecies slims un, kur žurnālos rakstīts, ka modē ir izskatīties dabiski un paskaidrots kā to panākt ar dažādiem tonālajiem krēmiem!
es saprotu, ka ir lietus, vējš un aukstums - ka var būt sausa āda un vajadzēt uzsmērēt krēmu. es saprotu, ka pilsēta ir pilna putekļu un, ka vajag nomazgāt seju ar kkādu speciālu līdzekli, kas nav nenormālsausinošas ziepes, lai justos tīri un svaigi. un es saprotu, ka svētkos vai ejot uz ballīti gribas izcelties un mirdzēt un uzkrāsot acis, vai ka vnk piemetās nepārvarama un sievišķīga kāre uzposties. bet to visu pārējo, to iezieķēšanos 10 pūderkrēma kārtās katru dienu un nicinošu skatīšanos uz tām, kas nevēlas tam tērēt savu laiku un naudu es nesaprotu gan.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena