*

ir neizsakāmi labi atkal būt mājās. pēc pabūšanas stāstā, kas laikam nekad nebeigsies. ar sāpošiem krūšu galiem. man nepatīk neizlēmīgi vīrieši, patiešām. man patīk tie nešaubīgie. ir lietas, ko es negribu zināt, tās vienkārši ir, neviens par to nebrīnās, izņemot meiteni, kuras fotogrāfija karājās virs gultas, kurā es šorīt pamodos. kvalitatīvi baudāma atgriešanās. man patiešām pieder itin viss. love will tear uz apart.

man neviens tik sen nebija teicis tos trīs vārdus. klasiskos. man liekas, ka tas, kurš man to teica vakar, pirms vēl viss bija sācies, ir tas kurš man to teica arī iepriekšējo reizi. pirms vairākiem gadiem. es zinu ko tas nozīmē. es zināju arī pirms tam un turpināšu zināt. sargā bārdu.

"Iespējamais ir skaistāks par to, kas ir. Arī par sevi pašu, ja piepildās" M. Svīre

šodiena un rītdiena manliex jāpavada vāļājoties uz pīpētavas dīvāniņa ar grāmatu rokā un našķiem blakus. pēdējās dienās ir noticis daudz, kas neparedzēts un daži paredzējumi palikuši nepiepildījušies. te nu mēs esam un te nu mēs visdrīzāk paliksim. ir ļoti patīkami beidzot būt mājās, mierā un vienatā.

man tikai kārtējo reizi ir sirdapziņas pārmetumi, par to ka man nav sirdsapziņas pārmetumu. mazliet.

p.s. vakardienas jautrākā dziesma ir "uz priekšu, Māris uz koncertu jānes mums ir". dīvaini ir kā tas jaukais krievs no Salaspils varēja mani atcerēties no apm. 4 gadus veca gājiena pastaigā uz atomreaktoru (es šorīt atkal uz brīdi mācēju runāt krieviski). nākamreiz es centīšos neaizmirst paņemt līdzi kalkulatoru. bet velosipēda eļļainās ķēdes traipi joprojām ir uz maniem pirkstiem, man sāp labā roka un mugura un viss ir kārtībā.