marts
Posted by inese_tk on 2024.03.07 at 14:34PAVASARA NAKTS
Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/
Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:
1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem
Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22
(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)
Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/
Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:
1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem
Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22
(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)