Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.
Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.
Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.
Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.