Janvāris 26., 2012
| 10:00 Btw, no grāmatiņas, ko šobrīd lasu, var diezgan viegli secināt, ka tas, ko dēvē par "harismu"*, faktiski ir psihoze, uz ko pavelkas neirotiķi (jo psihotiķis/neirotiķis ir tā kā podiņš/vāciņš, tikai viens psihotiķis var pavilkt daudzus neirotiķus).
"Neurotic people, prone to doubt, are often impressed when they meet someone who seems sure of him or herself, convinced of their beliefs. This is why sects, cults and religious movements so often form around charismatic individuals who seem certain of their purpose in life. They have a sense of mission, which may well captivate the neurotic who doesn't know quite what to do, never certain of their career or vocation. [..] Once again, it is less the content of the beliefs than the attitude towards them."
*gudri cilvēki apgalvo, ka harisma ir ar s, un ko nu es, es tik vāciņš viņu podiņam :)
|
Comments:
protams, visi līderi ir psihi. Kaut gan ir otrs aspekts. Auditorija redz, ka viņi ir kaut kāda ziņā sekmīgi. Diez vai var pārliecināt cilvēks, kas pats nav savu mācību izmēģinājis un atzinis sev par labu esam.
Tāpēc jau ir šī piezīme: "Once again, it is less the content of the beliefs than the attitude towards them." - tb ka psihotiskā ideja var būt pareiza.
Vot neatradu labāko citātu, bet bija viens moments, kurā autors tā casually kā vispārzināmu faktu norādīja, ka visu kruto psih* vēsturi ir rakstījuši psihi.
(Harizma, btw, nav vienādojama ar līderšipu, vai tad ir?)
(man liekas, ja līderis nav tikai formāls, tad tie jēdzieni ir tuvi)
Tuvi, bet ne identi (var tak būt harizmātisks cilvēks, kam, piemēram, nav ne mazākās intereses par citiem un kur nu vēl par kautkādu līderēšanos)
| From: | pzrk |
Date: | 26. Janvāris 2012 - 14:46 |
---|
| | | (Link) |
|
(bet man patīk turpināt sarunas pavedienu iekavās) |
|
|
|
Sviesta Ciba |