Maijs 31., 2006
| 14:47 Interesanti, kāpēc ļaudis uzskata, ka kaut kas bezgaumīgs un stulbs kļūst par kaut ko gaumīgu un gudru, ja tiek pasniegts kā joks vai - vēl jo labāk - ja "tiem, kas tankā" tiek augstprātīgi paskaidrots, ka tas, lūk, ir domāts kā joks? Man drīzāk šķiet, ka tieši jokam pēc definīcijas būtu jābūt gaumīgam un gudram, lai tas tiktu pieņemts - un patiesībai (precīzāk, patiesīgumam) piemīt zināmas tiesības uz bezgaumīgumu un stulbumu. Jo, ja mēs pieņemam stulbumu un bezgaumīgumu tāpēc, ka "tāda ir dzīve un tādi ir cilvēki", tad šī tolerance taču būtu piemērojama attiecībā uz īstu dzīvi un īstiem cilvēkiem, nevis fiktīviem modeļiem.
(Laikam es kļūstu veca... Pēdējā laikā ļoti gribas burkšķēt kaut ko iz sērijas "agrāk tā nebija" un "manā laikā tā nedarīja". Tikai smieklīgākais fakts ir tas, ka cilvēki, kas izpelnās šo burkšķēšanu, parasti ir tikai dažus gadus jaunāki par mani - ja vispār.)
|
Comments:
| From: | sirke |
Date: | 31. Maijs 2006 - 14:59 |
---|
| | | (Link) |
|
bu bu bu man arii mazliet gribaas pachiiksteet :)
nekā pārdabiska un neparasta jau tur nav :)
tajā, ka es kļūstu veca ? ;)
beidz :) tam ar vecumu nav nekāda sakara ;P
Vispirms kļūst veci un tad nomirst normāls dzīves cikla posms. Nu a jokot ir jāmāk un jokus vajag saprast - es jokus reti kad saprotu, nu vismaz aņukus noteikti. Pārāk pašsaprotami daudz kas liekas un nedomāju, ka tas ar vecumu saistīts.
Cilvēki kaut ko padara par joku tad, kad grib, lai tas neattiecas uz viņiem. Tātad, ja kāds ir pateicis ko bezgaumīgu un stulbu, tad jūtas spiests to padarīt par joku, lai citi nepadomātu, ka viņš to patiešām domā nopietni, un līdz ar to ir bezgaumīgs un stulbs. Protams skaidrs, ka pasludinot kaut ko par joku, sludinātais automātiski nekļūst gaumīgs un gudrs. Bet cilvēks drīzāk ir gatavs bezgaumīgi jokot, nekā būt bezgaumīgs.
Nu bet beidz, cilvēks, kas izsaka bezgaumīgus jokus, ir tikpat bezgaumīgs kā tas, kas vienkārši ir bezgaumīgs :D Vai tad tas nav acīmredzami?
Protams, ka tā ir:) Bet, ja runa ir par bezgaumīgā jokotāja pašapziņu, tad tas nostrādā. T.i., ja cilvēks kaut ko pasaka un redz, ka uz to to reaģē kā uz bezgaumību, un pēc tam pasludina, ka sacītais īstenībā ir tikai joks (un pats tam notic), tad tas ļauj viņam saglabāt sirdsmieru (jo, ja reiz tas ir joks, tad tas nav nekas tik svarīgs, lai tam piešķirtu kādu nozīmi). Nu, tipa - "Es esmu bezgaumīgs. Tas ir joks. Tātad tā nav patiesība. Vai, vismaz, tas nav nekas svarīgs." Bez tam, nevajag aizmirst, ka gaume un gudrība ir visai relatīvas lietas. Es tīri labi varu iedomāties situāciju, kurā cilvēks var pateikt kaut ko, ko uzskata par gaumīgu un gudru, tajā pat laikā citi to uztver kā kaut ko bezgaumīgu un stulbu. Nu, kā metālistu un reperu mūžīgajos ķīviņos (jeb, nez, tas jau laikam vairs nav aktuāli (par ko tagad jaunieši kasās?)). - "Platas bikses ir tik stilīgas, wiii... bummm, tieši tā, bumm, kabatā..." - "Nu gan idiņš, skaidrs, ka stilīgas ir ādas un ķēdes... žvadz, žvadz, džinks, tratatā"
jeb, nez, tas jau laikam vairs nav aktuāli (par ko tagad jaunieši kasās?) Vot tā, no tevis arī smiltis jau birst :P :D
:D Hehe, galvenais, lai akmenji nebirst (uzkritiis veel uz kaajas, un ko tad...) ;) Hmm, varbuut arii labi, ka birst - vareetu sanaakt tiiri labs biologjiskaa cementa bizness, kaa nekaa ekologjiski tiiras smiltis un kaljkji (no asinsvadiem) ;)
Un par ekoloģisku tīru kuņģa skābi neaizmirsti!
From: | buks |
Date: | 1. Jūnijs 2006 - 11:00 |
---|
| | | (Link) |
|
Man šķiet, ka tai sabiedrības pīrāgā katrā kārtā ir savi joki, tb humora izpratne. Tb ja atmet muļķīgo fantāziju, ka visi cilvēki ir vienādi, līdzvērtīgi utt., tad problēmas vairs nav. :)
Nu, tas tā kā loģiski. Bet parasti cilvēki tomēr cenšas nodalīt jokus - tb ar bērnu es jokoju vienā stilā, ar priekšnieku citā un ar puisi vēl citā. Bet, ja šis "joks" tiek publiskots masu mēdijā un jokotājs pats nerēķinās ar to, ka cilvēki ir dažādi un, atļaušos piebilst, tikai nelielai daļai ir tāda pati humora izjūta kā viņam... Un, kas vēl nožēlojamāk, ka ir vesels bars ļautiņu, kas pēc "tu ko, tas taču bija tikai joks!" mīlīgi pasmaida, drusku nokaunas un atkoķetē kaut ko pretī, tip, nu jā, ja jau joks, tad nav ne stulbi, ne nežēlīgi.
Patiesībā stulbie jokotāji ir pat tīri ok. Bet tie "ak-es-esmu-stilīgs/vēss/pseidointelektuāls-un-saprotu-stilīgus/vēsus/pseidointelektuālus-jokus" ļaudis gan uzdzen šermuļus. Tieši tāpēc, ka visbiežāk viņi ir no inteliģentā vai vismaz intelektuālā gala. |
|
|