Maijs 7., 2006
| 00:38 Apmēram reizi 2-3 mēnešos man rodas vēlme 1 - pasūdzēties, ka es esmu neinteresanta, nevienam nevajadzīga un cilvēks X uzskata mani par stulbu/neseksīgu/kompleksainu 2 - saņemt min.3, max.40 komentārus par to, ka esmu interesanta, vajadzīga, ne-stulba, seksīga un ne-kompleksaina, bet vienmēr šī vēlme pajūk, daļēji tāpēc, ka šķiet smieklīga, daļēji tāpēc, ka es nedomāju, ka būtu daudz cilvēku, kas uzskatītu par nepieciešamu atstāt man šāda veida rakstiskus pierādījumus saviem priekšstatiem par mani (un mani labākie draugi droši vien izmestu kādu cinisku frāzi vai pārskrietu pāri šim ierakstam kā nebūtiskai PMS izpausmei).
Bet kā ir, jūs, cilvēki, kas pietiekami bieži raksta 1 tipa ierakstus un saņem 2 tipa komentārus - jums no tā tiešām kļūst labāk? Jūs pēc tam nejūtaties kā idioti?
// atļauju jums rakstīt skumjus p[uo]stus, ka honeybee, lūk, uzskata jūs par idiotiem. kaut vai testa nolūkos ;) Garastāvoklis:: amused
|
Comments:
| From: | deep |
Date: | 7. Maijs 2006 - 04:21 |
---|
| | | (Link) |
|
taapeec neraxtu. niideeju no savas cibinjas privaatumu vai vismaz lietoju draugu grupas..
a man ga nliekas ka rakstu pamate prieskh sevis un citiem ja nepatiik nu ta ir vinu problema :P
Ak, es mēdzu šādu bēdīgu garastāvokli izmantot kā iedvesmu literatūras šedvriem, ko uzspraust vienā vietā uz nagliņas.
| From: | krii |
Date: | 7. Maijs 2006 - 16:59 |
---|
| | | (Link) |
|
nē, nejūtos kā idiote.:) Jūtos, kā maza meitene, kas pateikusi :"Mammu, man sāp!", lai dzirdētu pretim :"pai, pai, papūtīsim, slikts tas akmens, pret kuru paklupi, redzi, tagad mēs viņu, nelabeni, aizmetīsim projām!" Nu, un?:)
Nu nekas, paldies par informāciju. Dikti interesēja, bet pati izmēģināt nebiju gatava un labi, ka tā. Acīmredzot visa vaina ir tur, ka es savā bērnībā (vismaz apzinīgā vecumā) tādus tekstus neesmu saņēmusi. Un savam bērnam arī neesmu neko tādu teikusi. (Iespējams, tāpēc, ka manā ģimenē nav pieņemts izturēties pret bērniem kā pret idiotiem ;))
| From: | krii |
Date: | 7. Maijs 2006 - 19:16 |
---|
| | | (Link) |
|
Ai, nu beidz! Ne jau katra atzīšanās bērnišķīgumā, ievainojamībā un vēlmē pēc uzmanības klasificējama kā idiotija. Tak, mazās cilvēciskā vājības vien ir. Vismaz man tā šķiet.
Nu jā, tieši tāpēc es piezīmēju par ģimeni. Teiksim, es esmu pārliecināta, ka smagu saaukstēšanos vislabāk var izārstēt, klausoties Andersena pasakas. Un tas arī strādā. Bet daudz kas - slikto akmeņu sišana, piemēram - man ir gājis secen un man ir izveidojusies spēcīga pārliecība, ka tas nestrādā. Un ka, iespējams, tas noved pie agresijas arī pret dzīvām radībām un vainas meklēšanā tikai citos, ne sevī. (Bet jā, man drusku skauž, ka mani pažēlo ļoti reti - pati vainīga, protams, jo es tak ne uzprasos, ne ļaujos.)
Un tu nebūt neesi tas trakākais gadījums; ir tak ļaudis, kas vispār no tā vien dzīvo. |
|
|