|
Maijs 10., 2021
 | 09:18
Trū determinisms, ja es nemaldos, ir absurds no fizikas viedokļa, jo pasaule jau nav iepriekšnoteikta, bet gan varbūtiska, mehānisks materiālisms ontoloģiskā līmenī neiet cauri, jo strīdas ar realitāti, un, ja tava ontoloģija ir atvasināta no fizikas un sastrīdas ar fiziku, tad kaut kas nav īsti ok [ontoloģijas, kas nav atvasinātas no fizikas, manis pēc var strīdēties, cik uziet]
Trū "brīvās gribas" koncepts ir ne tikai absurds no fizikas viedokļa (good luck ar savu brīvo gribu ietekmēt lietas, kas notiek), bet arī neciešami antropocentrisks, vismaz tā parastajās izpausmēs. [Jau iepriekš atvainojos un ar prieku uzsaucu alu ikvienam, kurš tic brīvajai gribai UN uzskata, ka brīvā griba vienlīdz lielā mērā/intensitātē/izpausmēs piemīt ne tikai cilvēkam, bet arī bērzam, dzejolim un tam alum, ko es uzsaukšu.] No šīs "brīvās gribas" paradigmas nāk arī visāda huiņa tipa "āāā, bet ja es neticētu brīvajai gribai, tad taču es nevarētu nosodīt citus cilvēkus par to, ka viņu dzīve ir sliktāka nekā manējā, kāda jēga vispār dzīvot tādā pasaulē!" vai "mēs, cilvēki, ar savu brīvo gribu izraisījām globālo sasilšanu un tātad jebkurā brīdī varam ar savu brīvo gribu to apturēt, kad nu mums sanāks laiciņš tam pievērsties, šogad ne, šogad mums ir fiksi jāpievāc pandēmija, ko mēs paši uztaisījām un paši arī novērsīsim, bet vēl pirms tam jāpasēž terasītē, ko mēs paši aizslēdzām un paši arī atvērsim". Vai "mums ir jāredz, kā ūdens līmenis akā ir cilvēka darbību noteikts, jo būtu taču absurdi domāt, ka nav", you know what, guys, ūdens eksistēja arī pirms cilvēkiem un eksistēs arī pēc viņiem; absolūti lielākā daļa visu lietu ir cilvēka "brīvās gribas" un rīcības neietekmētas & kaut vai tam vajadzētu ļaut cilvēkam aptvert, ka, pat ja viņš (protams, "viņš") ierubītu savu brīvo gribu uz pilnu jaudu, tas varētu kaut kā drusku un pašam cilvēkam īsti neparedzamos veidos ietemēt maaaaaziņu eksistences apgabalu, līdzīgi kā "mazs akmentiņš pieņēma lēmumu iekrist vētras sabangotā jūrā".
Ko mums dod maigs determinisms; sajūta, ka mēs galīgi neko daudz nevaram gribēt-mainīt-izdarīt, jo absolūtais vairums visa, kas notiek, ir citas lietas, kas notiek: iespēju (reizēm, ja apstākļi sakrīt pareizi) ievilkt elpu un paskatīties uz to-kas-notiek ar maigi vērīgu skatienu, paskatīties uz sevi ar maigi vērīgu skatienu, paskatīties uz sevi un savām situācijām kā to-kas-notiek, nevis kaut ko tādu, kas ir gribas, uzlielīšanas vai nosodījuma objekts. Paskatīties veidā, ko Džeina Beneta / Volts Vitmens kaut kad atzīmēja par pozu ar piešķiebtu galvu:
With side-curved head one lingers to wonder, is simultaneously attentive and slightly detached--nonchalant. To look with a side-curved head is for Whitman to be still enough to take in other bodies but not so passive as to fail to "broadcast" one's participation in the scene, one's vital presence. .. So arranged into the calm but not slack posture of side-curved head, one is more likely to receive other bodies or forces with equanimity or tolerance, to open the portals to a more expansive experience. (Bennett 2014)
Un, ja nu vispār eksistē kaut kāda variācija par "brīvās gribas" tēmu UN spēju un prasmi to izmantot jēdzīgi, nevis brutāli "oooo, man ir brīvā griba, kā mēs varētu to izmantot, lai vardarbīgi ietekmētu pasauli man apkārt, kas taču ir tikai objekts manai supergribai, jo, nu, fuck visu, kam nav gribas... Right? Ja tev nav gribas, tad tas automātiski nozīmē, ka man ir visas tiesības tevi izmantot visos veidos?" - ja eksistē maiga brīvā griba iekš maigā determinisma paradigmas, tad tās priekšnoteikums ir šis vērīgais skatiens, šī nonšalantā poza, refleksijas moments. Tad varbūt, va-arbūt reizēm starp vairākām varbūtīgām izvēlēm var paņemt to, kas ir patiesāka/cieņpilnāka/dāsnāka, bez kādas garantijas par to, ka viss notiks tā, kā gribējies. & that is all.
Un, piezīmēsim, uzlielīšanai vai nosodījumam vispār nav un nedrīkst būt morālas funkcijas tā kā "vot tagad es atnācu, Kanta vietnieks zemes virsū, un pateicu tev, ka tu rīkojies pareizi vai aplami, vai tu pats esi esi pareizs un aplams, jo, redzies, kaut kādu iemeslu pēc tu pats to toč nevari zināt un tev tā kā baisi vajag manu morālo spriedumu"; šo abu vienīgā funkcija ir "heiii es paskatījos maigi un vērīgi un, ja es drīkstu, tad man šķiet, ka šis bija super forši un tas atkal nebija līdz galam mīļi, es tev to pasaku, lai varbūt ja nu kādreiz tu atkal esi varbūtīgas izvēles priekšā, tev ir vieglāk aiziet pa to ceļu, kas ir saudzīgs pret tevi pašu un pasauli tev apkārt, vai kas nu tev ir svarīgs tajā brīdī".
Lit.:
Jane Bennett. 2014. "Of Material Sympathies, Paracelsus, and Whitman." in Material Ecocriticism., ed. by Serenella Iovino, Serpil Oppermann. Bloomington and Indianapolis: Indiana University Press (pp 239-252)
|
Comments:
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | 10. Maijs 2021 - 11:12 |
|---|
| | :) | (Link) |
|
https://arxiv.org/abs/2104.03902
Oh boiii! iet pārlasīt papīru un uzlādēt baterijas
A ja cilvēks tic brīvajai gribai un nedzer alu, tad ko? [ nē es tai neticu, es vnk par viņiem padomāju]
Ja viņš tic brīvajai gribai, tad "nedzer alu" priekš viņa neeksistē!
kas neeksistē - stāvoklis ``nedzer alu`` vai būtnes kas nedzer alu?
nu, viņam priekš sevis (pieņemot, ka viņš tic savai brīvajai gribai) nevajadzētu eksistēt tādam "es nekad nedzeru alu", jo tas implicētu, ka nevar brīvi izvēlēties
turklāt "es nedzeru alu, lai nepiedzertos" implicē, ka viš nav brīvs no alus, t.i., ka pietiek ar drusku alus, lai brīvā griba aizietu pa pieskari, kas atkal nav tas, kas manā izpratnē būtu trū brīvā griba
Bet vai tad variantā ar brīvo gribu nav tā ka vienas izvēles determinē citas, piemēram ja viš ir izvēlējies (brīvi) NEAKD nedarīt X, vai tas nozīmē ka viņš vairs nekad nedarīs X, tāda izvēle darīt Xviņam vairs nav pieejama jeb arī viņam patiesībā nav pieejama izvēle ``nekad nedarīt X``?
nu Sartrs norādītu uz radical freedom no saviem iepriekšējiem "es", kas kaut ko ir izvēlējušies, t.i., ka ja cilvēka eksistenci tagad determinē viņa pagātnes lēmumi, tad viš neīsteno savu brīvo gribu. viš var katru reizi no jauna izvēlēties nedzert alu, bet priekš tam tam alum ir jābūt uzsauktam un ielietam, lai tā izvēle būtu truly brīva tajā brīdī (nevis "es it kā izvēlos sev bet patiesībā izvēlos savam nākotnes es, kura brīvo gribu es tādējādi ierobežotu")
/āāā lol manas filozofijas zināšanas protams ir, uh, lol, nujā
Hm, tātad ja es šam saku `` nevajag man uzsaukt alu`` tad tā ir mana nākotnes es (tā kura priekšā pēc 5min tad būtu nolikts uzsauktais alus) brīvās gribas ierobežošana? Bet nu enīvej man ir brīvā griba ierobežot savus nākotnes es? Ja nav tad sanāk ka trū brīvās gribas man nav?
nu es jau teiktu, ka tavu tagadnes "es", kas saka, ka nevajag uzsaukt alu, determinē tavi pagātnes "es", kas ir nosprieduši, ka tu nedzer alu
bet nu obviously tāpēc es neteiktu, ka trū brīvā griba is a thing |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}