Jūnijs 17., 2015
| 09:19 Bet, kas attiecas uz naudu, tad man šķiet, ka man ir ļoti paveicies tādā ziņā, ka 1) šobrīd man būtu diezgan daudz kas jāapgriež (nu labi, ne tik daudz man, cik bērniem), lai nonāktu "izdzīvošanas līmenī" 2) tajā pašā laikā es zinu, ko nozīmē "being poor" un spēju ar to identificēties
Un man ir riktīgi, riktīgi paveicies ar to, ka praktiski nav rūgtuma par to, kā pasaule ir iekārtota (lai gan reizēm ir uzjautrinājums par cilvēkiem, kam nav ne mazākās poņas par to, kā pasaule ir iekārtota), es nekrāju maisiņus (nu labi, es krāju maisiņus, BET ES VIŅUS IZMETU, TIKKO VIŅI SAPLĪST!), un tajā pašā laikā man nav vēlmes nevienam neko pierādīt
Savā ziņā jau es vēl joprojām dzīvoju tajā "pamperi iespējams izžāvēt uz radiatora, un tas ir dabai draudzīgs risinājums" režīmā (lai gan jāatzīst, ka nežāvējam, tas tomēr ir drusku par daudz hārdkōrs), un tas ir fine by me (precīzāk, es jūtos vienlīdz neveikli par savu mentālo aritmētiku jebkurā naudas tērēšanas situācijā un par to, ka šogad esmu nopirkusi jau 2 gabalus brenda apģērba, un pie tam viens no tiem pat nav nopirkts autletā, what is wrong with me)
Un, iespējams, cilvēki, kas nekad nav izdzīvojuši, pat nezina, kuras no manām zamaškām ir tipisks izdzīvotāja sindroms
(Un jā, es šobrīd pat nevaru precīzi pateikt, kādā veidā tas padara mani par krutāku personu, bet enīvej, enīvej. Tas ir labi. Un, kas interesanti, lai arī bērni apzinātā vecumā īsti nav dabūjuši šo izdzīvošanas režīmu, domāšana viņiem veidojas ļoti līdzīga, vismaz pirmajiem diviem bērniem.)
|
Comments:
Man prieks par Tevi :) Šķiet, tas nepadara nevienu par krutāku personu, bet par vispārējos vilcienos apmierinātu jeb laimīgu gan.
apmierināts un laimīgs ir diezgan kruta, ja :D
jā, dažkārt tas stipri izceļas uz vispārējā fona :D
Es krāju maisiņus, bet tie bieži nav dabonami rokā tad, kad vajadzētu! Un tā krājumiem pievienojas papildus maisiņi. Man ir maisi ar maisiem!
vislabākie ir tie ekomaisiņi, kas pēc pusgada glabāšanas sairst paši no sevis :)
Man vislielākais klikšķis ir palicis uz ēdienu - nevaru ciest, kad jāmet laukā sabojājies ēdiens, tādēļ parasti paiku pērku augstākais divas dienas uz priekšu, turklāt ar iespējami precīzākiem aprēķiniem, lai nekas nepaliek pāri. Sadzīvē tas ir dažreiz patraucējis, kad aizkaitinājums uznāk, redzot dzīvesbiedrus metam laukā pusizēstus krējumus vai iepuvušus kartupeļus.
Bet lietot maisiņus vairākārt tak ir nenormāli videsdraudzīgi un tā tālāk. |
|
|