Tā domāju pirms 4 gadiem, par vārdiem, kas virknējas zem pildsspalvas..
dzejošana ir zināma pašiznīcināšana.
izsāpēšana. izsāpēšana līdz kaulam! līdz mielēm. kā ar kailām kājām brist pa
smalkiem stikla gabaliņiem. bet cik tās sāpes reizēm ir skaistas!
jā, zinu cilvēkus, kas to neiztur. viņi vairs nesāp. viņi vairs neraxta. man
žēl, jo cilvēkam nevajag sevi žēlot. cilvēkam pēc sevis ir jāatstāj kaut kas.
kādas pēdas. pēdas, kad ir brists ar kailām kājām pa smalkiem stikla
gabaliņiem. un paliks sārti spožas lāsītes. dzeja.
Un tā domāju šogad..
Lasīt. Grāmata. Grāmatnīca. Rakstīt.
Nav nemaz tik vienkārši.
Novest sevi līdz tam „kliņķītim”, lai uzrakstītu kaut
teikumu..
Dziļākā Apokalipse.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
dakine