man šķiet tāds nogurums, kā pirmajā gadā, man dzīvē nekad, nekad nebija bijis (un viņa gulēja no 4.-8. mēnešiem vairākas stundas naktī laikam tikai vienreiz vai divreiz uz mirkli pieceļoties).

man diemžēl šķiet, ka tur nav izskaidrojuma, tas vnk ir tāds sūdīgs laiks, kurā galvenais uzdevums ir izdzīvot un nenojūgties. tāpat, kā gadās kādām bērns, kas šausmīgi kliedz un raud vairākus mēnešus, un nav nekādi nomierināms 80% no laika, kad ir nomodā (stāsts iz dzīves, ne manas gan).

man draudzene, kurai 2 mazi sīkie, sāka 1x menesī ņemt viesnīcu uz diennakti vai divām sev vienai pašai lai nenojūgtos. es tik talu netiku, lai gan esmu pāris reizes apsvērusi (otrais gads ir vieglaks, bet joprojām grūts).

fingers crossed, lai izdodas Tev nedaudz kkad par sevi parūpēties

Paldies! Izlasīju šo jau vakar vēlu vakarā un mazliet tā kà vieglāk palika!

es dažbrīd kinda nožēloju, ka nesāku barot no pudelītes agrāk, jo, atskatoties, man šķiet, ka galvenā problēma bija tā, ka viņš visu laiku bija izsalcis, jo pārāk maz paēda/ātri atlūza/piena bija mazliet par maz, vai.

protams, nav garantijas, ka tas būtu strādājis tajos pirmajos mēnešos, bet tas noteikti strādāja pēc tam, so, who knows, varbūt vaina bija citur, betē, jā, man arī bija maz miega stundu pēc kārtas, retu reizi ilgāk par trīs, bet parasti pēc tādas publiskas pasūdzēšanās viņš kaut kā maģiski deva man pagulēt vairāk. krustoju īkšķus arī par tevi.

Man šķiet, ka viņš ir paēdis. Pudeli devām pirmajās nedēļās, skils un aprīkojums ir, bet man biežāk šķiet, ka viņš ir pārēdies nevis nepaēdis. Vienu vakaru biju izgājusi, K viņam deva pudeli cik lien, necik labāk negulēja. Vajadzētu laikam sākt dot kādu dārzeni, bet esmu pārāk nogurusi, lai par to domātu. Beidzot ir ieliekams vannā, bet arī tas miega paradumus nemaina. Varbūt vienkārši reiveris pēc temperamenta. Tādā ziņā laikam bērnus jātaisa 22’gados, tad tās negulētās naktis bija pašas izvēle un vispār nesūdzējos.