Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Esmu vīlusies. Divi smagsvari franču postmodernajā literatūrā savās pēdējās grāmatās sarakstījuši gaudu dziesmas mīlestībai. Tā, protams, ir tēma nodrāztāka par nodrāztu. Bet, nu, mierinājums ir tas, ka Velbeks vismaz to pats apzinās, ka mūsdienu cilvēks mīlestību necik augstu nevērtē, ka "Būtībā mēs piedzimstam vientuļi, dzīvojam vientuļi un vientulībā arī nomirstam." Būtu labāk turpinājuši kniebties un šņaukuši savu(var jau arī citu ;) ) sniedziņu.

Un esmu palikusi ne-jauka, pazudusi jebkāda iecietība. Savā ziņā man ir lielumliela apātija pret visu citu, kas nav saistīts ar mani vai zīmēšanu. Un, ja man neveicas zīmēšanā, tad garastāvoklis sabojāts visu dienu. Tas laikam saucas mini-narcisms un egoisms vai kaut kā tā. Domāju, ka domu uztvērtāt.

Un Svenam izdevās lieliski raksturot mūziku, kas mums jāklausās zīmēšanā - Ogres estrādes hīti. :D

Izrādās, ka skolas laikā man patikušas tikai vienas vienīgas meitenes.

A2 kartona mapes medīšana pa visu Rīgas centru (cik nu es ar savu K2 transportu spēju) izvērtās par nežēlīgu salīšanu, jo, redz, dzimšanas diena un vārda diena pagāja, bet tā arī neviens neparūpējās, lai manā ieroču arsenālā būtu lietussargs. Man jau nekas - smaids pa visu ģīmi aiz laimes. Šādās dienās gribas skaļi dziedāt Only Happy When It Rains. S aprotams, ka mapi tā arī nenopirku, jo vienīgā, ko atradu bija zaļa ar melnu leopardrakstu, ar kuru man būtu kauns vispār sabiedrībā rādīties.

Rīgas centrs ož pēc seksa, meičām minibrunčos un ereģētiem peņiem.

Svaigākie jaunumi ir tādi, ka mana cītīgā ierašanās ļoti laicīgi tiek "novērtēta" - esmu ielikta grupā, kas zīmēt sāk 8 no rīta(teorētiski tā ir krutāko zīmētāju grupa). Un, ja es tur tagad netikšu..manām dusmām nebūs ne gala, ne malas.
Tad vēl. Šodien beidzot tiku pie sava jēbaja Bembija tē-krekla. Tas uzlaboja garastāvokli.
Un tad vēl. Man ir jāatvainojas cilvēkiem, kam es netēmā braucu virsū pāris dienas atpakaļ. Man kaut kāds PMS vai ļoti liela mizantropijas lēkme bija. Vot.

Pasaulē, kas egocentrismu pasludina par augtsāko tikumu, ir loģiski, ka nākotnē homoseksuālisms būs norma. Šajā laikmetā pretdabisks ir heteroseksuālisms. Jāmīl tie, kas mums visvairāk līdzinās. Jāizjūt valdzinājums tikai pret sevi.
[..]
Pēc trīsdesmit gadiem heteroseksualitāte būs raksturīga mazākumam, tā būs skandaloza, neveselīga un šokējoša. Būs heterofobi uzbrukumi gājējiem ielās. Skats, kad parkā uz soliņa vīrietis kaislīgi skūpstīs sievieti, izraisīs pretīgumu. Viena dzimuma vecāki uz to neļaus skatīties saviem mēģenes bērniem. Kādas šausmas - skūpstīt uz lūpām būtni, kas tik ļoti atšķiras no paša! Kā gan lai šādiem pāriem būtu harmoniska un normāla dzīve, ja viņi tik ļoti atšķiras viens no otra?

F.B. pēc definīcijas ir fufeļrakstnieks, lai gan viņam ir pāris jēdzīgu domu. Labi, ne par to gribēju. Par šo gribēju. Patiesi, smagi un sasodīti drosmīgi. Vairāk nekā tikai rekomendēju.

Mani nevajag kaitināt.

Vakar pierijāmies homemade suši, kurus pat mana suši-needošā māsa atzina par sasodīti garšīgiem. Jā, bet šodiena diemžēl ne sūda nav tik jauka. Šodien dzīvojos uz pretsāpju līdzekļiem un man ir pēdējā laika lielākā mizantropija. Un vēl ir neracionāla paškritika.

Uz vecumu paliekam sentimentāli. Taisni vai vēmiens nāk. Bet tā reizēm mans neracionāli racionālais nihilisms un cinisms ir vienkārši jātur ļoti stingros grožos, citādāk nebūs neviens cilvēks (izņemot manu māsu), kas gribēs ar mani runāt.

Un vēl man pēdējā laikā drausmīgi gribas jaunu tetovējumu.

Braucām atpakaļ no Jelgavas; pāri laukam lidinājās vanags; fonā skanēja Fly Away. Un to mēs arī tajā mirklī izdarījām.

Vispār jūtos pēdējā laikā kā no laivas izmesta. Nezinu vairs, kā man dzīvot un kā man būt. Jaunatklāsmes var pilnīgi un galīgi iedragāt visu līdzšinējo skatu uz dzīvi.

Ejot cauri Vecrīgai, jūtos kā gaļa. Nez kāpēc?

Kā jau mēs visi zinam, tad šodien šajā jaukajā un saulainajā dienā (O, joy! O, joy!) rakstījām matemātikas eksāmenu. Ķepiņas svīda, eksāmena lapas papīrs pārvērtās par gofrpapīru, bet visā visumā eksāmens ir uzrakstīts. Miers un dievs, tā teikt. Viena no nepiedodamajām kļūdām ir tas, ka 15 min. tika uzrakstītas kā 3/4. Enīvei esmu visā visumā apmierināta ar sevi. Skuķis, kas sēdēja man blakus pat visus uzdevumus neizrēķināja, lai gan šitie uzdevumi vispār tādi easy.

Pēdējās dienas mazais susļiks pa Vecrīgas bruģi dragā ar vellapēdu. Pēc tam viņš ir sasodīti pārguris, ka var gandrīz beigts nogulēt no vietas 11 stundas un aizgulēties, kavējot zīmēšanu. Visjaukākais šajā procesā, susļikprāt, ir la musique. Perfektākie ir Ill Nino, A Perfect Circle un Deftones. Te būs jāpiezīmē, ka susļikam patīk agresīva braukšana, kas arī ir izšķirošais šādas mūzikas klauīšanās iemeslam. No otras puses mazsusļiks nekad nav izcēlies ar īpaši racionālu domāšanu, t.i., kāda velna pēc viņš vizinās ar gandrīz baltām džinsenēm kājās, kas dienas beigās(kā likums) ir ar vellapēda riteņa nospiedumiem?

Rakstīt jēga ir tikai tad, ja tev pašam patīk tas, ko esi uzrakstījis.

Ja sasienu matus divās astītes, tad izkatos pēc japāņu popkultūras. Pietrūkst tikai īsi, rūtaini svārciņi un pataisno var mani sūtīt uz kādu anime vai hentai.. :D
Ak, jā - es zīmēt nemāku. Šodien vismaz ne.

Jāsaka, kā ir. Džeina Eira vispār ir viens smeķīgs gabals. Ja piever acis uz garajiem un izmeļošajiem cilvēku raksturojumiem, kas brīžiem krīt uz nerviem un manieri, kādā tajā laikā rakstīja, tad storijs ir pat baigi feins. Izspiedu no sevis pat pāris asariņas, lai gan beigās ir hepīendings. Vot. Noskatījos pat 4 ekranizējumus. Vienu no tām melnbalto mēmo. Bet tā tās ir baigais sūds. Es visur un visās atradu, kur piekasīties. Grāmata ir labāka.

A sarkstoši vīriešcilvēki gan man patīk.