Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Mana mazā susļika seksuālā orientācija ir galīgi apmaldījusies. Vīrišķiem ir pieteikts liels un pārāk ilgs fui-pē, lai es to pati nepamanītu. Vot.
Bet vispār ne par to stāsts.
Sen nekas nav rakstīts. Nu, es par to "art" padarīšanu. Atgūstam zaudēto - tātad lieku jums priekšā nīderlandiešu fotogrāfu un režisoru Erwin Olaf(1959-), kura bildes man dikti iepatikušās. Studējis žurnalistiku. Dzīvo un strādā Amsterdamā un izskatās pēc citplanētieša. :D


( ... tālāk ... )

Jo pieaugušāks tu kļūsti, jo vairāk baidies. Un otrādi, vot.

OMG, OMFG. Būs mus pašiem savs Deksteriņš..

Jūsu padevīgais un vienmēr stilīgais susļiks ir pasācis nodarboties ar sevis intelektuāli kulturālo audzināšanu. Esam metuši pie malas ultra moderno potmodernisma literatūru, kur saasināti un spilgti atainota mūslaiku cilvēku degradācija un regress. Un mēģināsim pāraudzināt savu cinismu, nihilismu un dekadentisko domāšanu. Tāpēc vēršamies pie klasiķiem pēc palīdzības. Spiedīsim ķepiņu Ksenofontam un Platonam, Lafontēnam un māsām Bronti piedevām. Buč'.

Ir slikti. Ļoti slikti. Esmu zīmēšanā pārdedzis, slepkavnieciki mizantropisks un pofigistisks susļiks, kurš zaudējis jebkādu dzīvesprieku. Man pastāvīgi salst un vienīgais, ko gribas ir ierakties savā migā dziļi, dziļi segās un nelīst ārā līdz nākošajam pavasarim.

Vemšana ir intīma padarīšana, kur svešu personu noskatīšanās tajā ir pilnīgi un galīgi nevietā.

Man ir pazūdusi spēja rakstīt. Ja kāds to atrod, tad pasakiet tai, lai nāk pie manis atpakaļ.

Pēdējā laikā tik ļoti maz komunicēju ar citiem cilvēkiem(ja neskaita family un Viktoru), ka, ziniet, es jūtos visai labi pati savā sabiedrībā. Nu, tā teikt, man ir tik plaša personība, ka pētīt un analizēt nekad nav garlaicīgi, vienmēr atrod kaut ko jaunu.
Līdz eksāmenam palicis pavisam maz laika. Kādas 2-3 nedēļas. Par matemātiku esmu zaudējusi interesi. A žēl - man patika tiem sīčiem kursos justies dumjiem un bailīgiem.
Un, jā. Pats galvenais pārdomu iemesls. Tuvojas mana vārdadiena. Vārdadiena manā izpratnē ir priekšvēstnesis manai dzimšanas dienai. Ar tām sasodītajām dzimšanas dienām tāpat kā Jaunajiem gadiem; uzdzen idiotiski sentimentālu noskaņojumu ar tieksmi apcerēt, kas nozīmīgs paveikts dzīvē.
Un vēl kas - manas nu jau izbijušās laves parādīšanas zīmēšanā mani satrieca tik ļoti, ka man pat trīcēja rokas. Stulbums, ne? Bet tā māsai taisnība - īsie mati viņam izskatās pat labi.
Jā, bet pats galenais - ja es būtu vīrietis ap 35-40 gadiem, tad būtu Oskars Difrēns. Tur viņam pašam būtu pat jāpiekrīt.

Nevarētu teikt, ka man patīk taksidermija un ka es to atbalstu, bet ir pāris skultūras, kas ir tīri baudāmas. Iesākumā es nemaz negibēju rakstīt par taksidermiju kā mākslu, bet rokoties dziļāk ir pat interesanti. :P



( ... tālāk ... )

Akjēzusmarija. Kamēr es vazājos pa visādām atvērto durvju dienām(A ko darīt, ja APF ir seksīgs dekāns?) un nīkstu iekštelpās saulainā laikā zīmēšanas dēļ, manas izbijušās klasesbiedrenes jau paspējušas pa diviem sīčiem katra sagādāt. Jej bogu. Es laikam esmu galīgi atpalikusi.

Man ir kaut kāda stulba un neizprotama krīze zīmēšanā. Es ne sūda nevaru uzzīmēt. Un tas vēl vairāk bojā manu tā jau ne pārāk jauko un mīlīgo noskaņojumu.

Es pat raudāt vairs nemāku. Kas, ellē, notiek?

Eto javna nje moi gjen.

Mans mazais netrenētais rumpītis niķojas, kad pavizinos ar vellapēdu turp un atpakaļ no Torņkalna uz gandrīz-Purvciemu.

Ahujena jauks video. Ar labu nakti! ;]

Ja neskaita to, ka es palieku krāsaina (laikam blondā matukrāsa inficē arī smadzenes), ka man ir liels laika trūkums, ka Deksters tiek dievišķots, ka zīmēšanā nez kāpēc es tieku bāzta vienā maisā ar labajiem zīmētājiem(ja labi uzvedīsieties, tad varbūt dabūsiet redzēt pāris bildes), ka man pilnīgi noteikti jāsāk dzert kādas nervu zāles, citādāk drīz būs kriša pajehala stāvoklis.

Kamēr māsa pa leknajiem vāczemes laukiem tipina, es slīgstu savās mazājās dīvainībās. Vistraucējošakā laikam tomēr ir runāšana pašai ar sevi. Šodien čāpojot mājās ar kājām, jo nokavēju tramvaju un nākamo gaidīt tik ilgi negribējās, strādāju visādas tizlības un muļķības, bet ārā tumšs un cilvēku maz.
Zīmēšanā mēs ar Svenu šodien ē... tā īsti pirmo reizi komunicējām(mana jaunā matukrāsa uz cilvēkiem iedarbojas graujoši!). Man liekas, ka man viņš patīk. Kā cilvēks. Kaut kas, es nezinu, kas īsti, ir nogalinājis manī seksuālo daļu. Droši vien jau, ka tas tikai īslaicīgi, bet sajūtas tādas interesantas. Ar mani vispār pēdējā laikā galīgi ērmīgi. Ne es vairs dzeru, smēķēju. Par puikām arī kaut kā nedomājas un neko negribas bīdīt. Vēl tikai vajdzētu ticēt Dievam un pārvarēt pretīgumu pret baznīcām kā kontroles mehānismu, tad es varētu būt krutākais ticīgais visā Austrumeiropā. XD
Vēl tikai jāizpilda matemātikas mājasdarbi, jāpalasa Lafontēna fabulas un beidzot kaut kas šodien jāieēd. Apbrīnojami, cik ilgi es varu iztikt bez ēšanas.

Es maz pamazām jūku nost.