Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Viktors ir fanātiķis. Un tas fanātisms sāk pielipt arī man. Es jau štukoju, ka varētu pēc iestāšanās pa sestdienām piestaigāt uz mākslas skolu pie viņa pazīmēt, jo RTU zīmēšanas līmenis ar katru nomācīto gadu kļūst arvien drausmīgāks. Kanonims un estētika ir "ūberalles".

Biju Aizrobežu mākslas muzejā; pētījām grieķu skulptūras Viktora gaumē; Antinojs jakabi bijis goluboj ; manu Gorgonu muzejā sauc par Randolini Medūzu.
Velkoties pārgurušam mājās no zīmēšanas tagad vakarā, iebridu pie McDonalda esošajā Narvessen iepirkt kaut ko dzeramu, jo mocīja baigā slāpe. Un kas tad tur - Kalvis(annee brālis). Es jau tik bieži satieku vecus paziņas, ka man jau ir šabloniskie jautājumi. Un vispār laikam veca palieku. Es tagad varu ar jebkuru un jebkādu cilvēku runāt. Jā, un tu sāc nojaust - man šodien ir es-nekādi-nevaru-aizvērties diena.

Another news uz zīmēšanu ejam arī pirmdienas rītos. Tagad tik ceturtdienās nav randiņa ar Viktoru.
Ceturtdienās vienīgi eju skicēt un laist slienu, blenžot uz Edija seksīgo pēcpusi. Tik tiešām. Ja es būtu gejs, tad ņemtu to dupsīti priekšā rītā, vakarā un vēl pa nakti pamostoties. Kuš. Tikai Edijam to nestāstiet. Labi?



Kurš gribētu ar mani otrdienas vai trešdienas priekšpusdienā iet uz Amatieri?

Jutamies kā divpadmsitās klases beigās. Satiekam cilvēkus no tā laika posma. Tikai šis ir izmainīts variants. Tāds, kādam tam vajadzēja būt trīs gadus atpakaļ. Lai vai kā bija sasodīti forši satikt Edgaru(tas, kas nav Karaliene). Man liekas, ka vajadzēs uzprasīties uz kādu tējas dzeršanu.
Zīmēšanā iet labi. Gorgona ir gandrīz dabeigta. Viktors gan grib, lai es ar viņu vēl kaut ko daru, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā manējā tiek izstādīta kā paraugs. Lai gan citiem viņš neļauj tā ēnot. Tā ēnošanas maniere man laikam vēl no tiem laikiem, kad pie Mārītes gāju. Labā ziņa ir tāda, ka man sāk sanāk taisnas līnijas un tāpēc kapiteļi sāk zīmēties ātrāk. Vēsā mierā to zīmēju kādās 2 ar pus stundās. Protams, kvalitāte vēl ir mistkastes vērtībā, bet, nu, ir jāzīmē un jāzīmē, lai to labotu.
Pēdējā laika fanojamais seriāls ir šis te:


Tā kā neviens tā vai tā nelasa un galu galā es pārsvarā rakstu tikai sevis dēļ, tad pāvārīšos vēl. Un šodien zīmēšana ir no vieniem līdz deviņiem. Jēziņ! Un pirmdien deviņos jau jābūt mākslas skolā. Eh.. Bet, kas jādara - tas jādara. Un ir uzradies vēl viens skuķis, kas kādreiz zīmēja pie Mārītes un tagad mācās LMA, lai stātos arhitektos. Grr. Enīvei tagad ir jākoncentrējas matemātikai, jo tas A līmenis man ir vajadzīgs kā ēst.

Reizēm ir sajūta, ka visu citu dzīvēs notiek kaut kas aizraujošs un vienreizīgs, bet tavā ir tikai rutīna, monotonitāte un vienmuļība.
Un ir itin viegli teikt, ka katra diena jādzīvo kā pēdējā. Ja jau esam tādi gudrinieki, tad rādiet piemēru.

Pirms kādiem trim gadiem mana mīļotā māmiņa man atveda no Portugāles vai Andoras(īsti neatceros) manu "the One" telefonu - SonyEricsson W900i. Nu vot. Lai mana dzīve nebūtu tik skaista un rožaina, šis pēdējā laikā ātri mirst nost, t.i., vajadzētu nomainīt bateriju. Un tagad man ir dilemma - vai izdevīgāk ir pirkt bateriju par 35 Ls vai labāk izvēlēties kādu no LMT piedāvātajiem mazcenas SonyEricssoniem? Man mans mazais klucītis dikti patīk, bet, ja šis regulāri ik pēc 1 ar pus dienas nomirst..man tas nepatīk.

Šodien man ir drausmīga paranoja, ka visi par mani ņirgājas. Ja kaut kur izdzirdu kādu smejamies, tad es simt-punkt' nodomāšu, ka tas ir par mani. Ja kāds skatās virsū un smaida, tad arī pilnīgi noteikti notiekt klusa manis apsmiešana.

Vienīgā lieta, ar kuru tu vari čakarēt savu dzīvi ir tavs paša smadzeņpods. Man ir tāda lieta kā bezmiegs. Un vēl man ir tāda lieta kā murgi par zīmēšanas iestājeksāmenu, kad mostos augšā neadekvāti agri. Ja jau man tagad nervi tā uzvedas, tad kas būs nākamos trīs-ar-pusi mēnešos līdz tam sasodītajām eksāmenam. Būs kādi trankvilizatori jāsalietojas..

Manās mājās ir tikai sienas un logi. Durvju nav.
Jā, jā. Eju jau gulēt, citādāk no manis marazmātiski teksti nāk ārā. :P

Vispār es esmu viens no tiem muļķīgajiem cilvēkiem, kas, kad saskaras ar kaut ko skaistu, ņem un apraudas. Kā toreiz grāmatnīcā, kad manās ķepiņās pirmo reizi nonāca mana arhitektūras dieva Calatrava radīto darbu grāmatiņa. Viņš ir ģenijs, kas gan izklausās drīzāk kā noniecinājums tik dižam cilvēkam. Bet ne jau par ir stāsts. Šodien zīmēšanā atkal bija jāskicē cilvēku portreti, kas ir visai bōring padarīšana, bet šoreiz bija klāt Svens. Ak, mazais, daiļais puisītis ar skruļļainajiem matiem. Varēju netraucēti pusstundu uz viņu blenzt un censties neapraudāties par skaisto skatu. Varbūt tāpēc zīmējums sanācāca diez gan pasūdīgs?

Man reti kad patīk kaut kas tik ļoti, lai to liktu pie sienas un visu laiku blenzt uz to. Bet franču mākslinieka Alexandre Day darbi tā vien prasīties prasās, lai tos pieliek pie manām tumši pelēkajām sienām. Darbi tiek veidoti ar grafītu zīmējot uz krāsota koka. Sejiņas viņam sanāk visai iespaidīgas, manuprāt.



( ... tālāk ... )

Mani pašu reizēm pārsteidz, cik ātri un nepiespiesti manās mājās ciemiņi izģērbjas līdz apakšbiksēm. Un ne viens vien. :D Ar Baibuli nopļāpājāmies līdz kādiem diviem - pustrijiem. Ja kas, mīļā, tev nāksies vien atkal kaut kad nākt ciemos - tu atstāji savus auskarus pie manis. :]
Bet vispār es ar sevi šodien ļoti lepojos. Uzzīmēju pat visai labu Toskānas kapiteli, un Viktors man dod brīvu vaļu ēnošanā(Vēl nepabeigta Gorgona. Bildē tā galva nav redzama visā savā daiļumā.. :D Un, jā, Photobucket ir kaut kāds gļuks ar rotate funkciju). Man liekas, ka viņam pat gribas zināt, kādas ir manas spēju robežas, jo šobrīd jau esmu galvas tiesu pārāka par lielāko daļu pārējo. Pat tiem, kas pie viņa zīmē ne jau pirmo gadu vien. Tatjana gan man vēl ir nesasniedzama, bet man viņa patīk - tā, kā viss ir ok. Bet pa šiem trim mēnešiem man ir tāds progress, ka pat Mārītei nāktos atzīt, ka man ir talants. Agrāk man likās, ka cilvēki tā, kā nedaudz liekuļos sakot, ka man tāds ir, bet tagad pašai vien būs jāsaka, ka kaut kas tomēr galu galā ir. Nekad neesmu zīmējusi tik labi, vot.
Ja mīļumiņam ir vājības uz skropstu tušām, tonālajiem krēmiem un kurpēm, tad man tās ir dažādu sarkano toņu nagu lakas, Faber-Castel ražojumi un jociņi par seksu.

Man ir milzīgs galds(trīstik liels kā iepriekšējais); virtuvē vairs nav izlietnes; māsai ir jauni satriecoši zābaki(es gar viņiem slienājos); vakariņas vienatnē; rasējams darbs(es takš saku, ka viss nostājas savās vietās, kad pārāk nesatraucas par visu) un tātad ienāksies mazliet naudiņas, jo mums visiem takš gribas dzīvot labi. Un galu galā man briesmīgi gribas, lai kāds atnāk pie manis paciemoties. Baibul, ko saki?

Šodien ar māsu izvazājāmies pa vairākie mākslinieku veikaliem, meklēdamas kadmija vidēji dzelteno akvareļa krāsu. A huju mēs ko atradām. Ir visādas citādas, bet tādu, kā vajag nav. Bet tā jau bez maz vai aksioma, ka tas, ko tu gribi tev ir nesasniedzams, ja pārlieku centīgi to dari. Cilvēkus parasti traumē mana pohujistiskā nostāja - Man viss vienalga. Tā teikt nav, ko lieki uztraukties par lietām, kuras tu nevari un nespēj kontrolēt. Parasti viss pats nostājas savā vietā un nav vajadzīgs bendēt nervus un izlietot savas pelēkās vielas potences par idiotiski dilemmisko jautājumu - kā būtu, ja būtu..

Jo vairāk rokos un atrodu, jo man grūtāk izlemt, par ko rakstīt. Un materiāls krājas un krājas. Tā kā šodien gribas kaut jo jautrāku, tad lai iet franču ilustrators Matthieu Bessudo jeb McBess, kā iesaukuši viņa draugi. Pilnīgi pieļauju, ka bildes redzētas, bet nav ne jausmas, kas ir autors. Ziniet, ar viņu ir pavisam grūti - atrast kādu nebūt biogrāfiksu informāciju ir visai neiespējami. Lai gan viņš ir francūzis, bet tagad dzīvo un strādā Londonā.



( ... tālāk ... )

That certainly goes very, (I mean)VERY wrong.

Joprojām par dzīves ironiju un tā. Prasti svētdienās man ir jātipina cauri Vecrīgai, gar Doma laukumu, lai nokļūtu Ahitektu namā. Un tieši pagājušo svētdien es negāju pa parastajām takām. A vot žēl. Neredzēju šito pokemonisko pasākumu savām acīm.

Dzīvei piemīt savdabīgi ironiska humora izjūta. Jeb. Epopeja visi visus pazīst.

Sen nebiju pirkusi nevienu grāmatu. A vot, iepirku Beigbedera Romantiskais egoists. 99F man gan nepatika, bet, nu, šitajā solīts cinisks un ar seksu apsēsts vīrišķis. Man kā reiz tādi patīk.. :D

Pēdējā laikā tiešām negribas rakstīt, bet rīsērčs jātaisa. Tad nu, lūk, te būs jums poļu gleznotājs un fotogrāfs Zdzisław Beksiński(1929 – 2005). Studējis Krakovā arhitektūru. Strādājis būvlaukumā par uzraugu, kas viņam dikti esot riebies. Tad pievērsies gleznošanai un fotogrāfēšanai. Sākotnēji gleznoja uz koka pamatnes abstraktus darbus, bet vēlāk pievērsās reālākam sirreālismam. Šo laika posmu viņš pats dēvē par fantastiskas periodu.



( ... tālāk ... )