Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Man viss ir mīļš un jauks pēdējās dienās. Un man ir nelaba aizdoma, ka es zinu, kas pie vainas. Phe. Nu, idiotisms kaut kāds. Tas man tagad bija vismazāk vajadzīgs.

Piektdien misijas "Frizieris" dēļ sanāca būt vecajā labajā VEFa rajonā. Bija laiks un intereses pēc aiztipināju paskatīties, kas tas Podium tāds ir. Nu, ko - jāsaka, ka tas baigi smird pēc naudas atmazgāšanas vai vienkāršu stulbumu. Es jau lieku uz pirmo, bet neko nevar zināt - jo cilvēku stulbums ir neizmērojams. Pirmajā stāvā 5-6 pārdevējas un neviena pircēja. Otrajā - pārdevējas vairāk nekā pirmajā, bet, droši vien, tāpēc, ka ir veseli 2 pircēji!! Iedomājieties tikai - 2.
Jā, es zinu, ka man ir īpatnēja ģērbšanās gaume, bet es protu novērtēt skaistas dizaineru drēbes, bet šitās.. vēl vairāk neglītu lupatu ir tikai centrāltirgū, kur tās vismaz nemaksātu 200-300 latu par miniatūru, neizskatīgu blūzīti. Tā kā man vairs nebija laika, tad pārējos stāvus nepaspēju apveltīt ar savu apburošo klātbūtni un tipināju vien tālāk savās darīšanās, prom no visa šī.
Pēcāk sākās misija "Frizieris". Nu, vot. Ja būtu bijušas pāris sloksnes folija uz mans galvas vairāk, tad es jau varētu mēģināt ķert radiosignālus. :D Ai, nu frizierīte izrādījās šausmīgi jauka.

Eh..Lāgā tā negribējās neko rakstīt. Ir iestājies kaut kāds panīkuma periods. Un turklāt esmu noilgojusies un sailgojusies pēc saviem sirdsmīļajiem kursabiedriem. Un vēl man gribas ar saviem skuķiem iet dzer tējas un apspriest mīļas blēņas.

Ko gan nevar izdarīt ar papīru, šķērēm/nazi un līmi.. Jā, ko gan. Peter Callesen(1967 - ) ar šiem darbarīkiem veido apbrīnojamas mini-skulptūras. Dzimis Dānijā un tur pat arī strādā. Studējis un stažējies ne tikai dzimtenē, bet arī Londonā. Mazie darbiņi izstrādāti ar izcilu precizitāti un detalizāciju, jo tas ir tikai A4 formāts. Pamēģiniet paši no A4 formāta lapas izgriezt putnu tā, lai netiktu sabojāts neviens fragments. Protams, dāņu mākslinieks ir būvējis stipri vien lielākas skultūras, ne tikai mazās. Tās gan man pie sirds tik labi neiet savas monumentalitātes dēļ.
Labi - pietiks; ko es tur daudz dzesēšu muti. Tas ir jāredz.



( ... tālāk ... )

Kas ir privitīvisms jeb privitīvā māksla? Ir vairāki skatījumi uz to. Viens saka to, ka tā ir naivā māksla. Un ir otrs. Šoreiz par to otro. :]
Neviens jau tā nekad īsti nezina, kad rodas kāds mākslas novirziens.. Bet pieņemts, ka primitīvā māksla radusies Losandželosā septiņdemsito gadu beigās. Tā radusuies ietekmējoties no andergraunda kultūras sajaucoties dažādām Dienvidkalifornijas subkultūrām. To reizēm arī sauc par pop sirreālismu, jo to spēj saprast gandrīz jebkurš. Jebkurš, kurš ir redzējis multenes, lasījis komiksus un kuram ir puslīdz laba humora izjūta, lai saprast pop sirreālismu nebūtu jāpieliek lielas pūles.


Mark Ryden ( ... tālāk ... )

Reizēm liekas, ka man tajos matemātikas kursos vieni dauņi nolasījušies. Nu, jā. Man matemātika vidusskolā šausmas iedzina tikai tamdēļ, ka Aldonkulis bija tirāns. Tagad pēdējos divos pārbaudes darbos man viss ir 100% pareizi. Un tikko kāds nezina atbildi kādam piemēram, tad sauc mani, lai saku, kāda ir atbilde. Un pasniedzēja nekādi gan nevar atcerēties manu vārdu. Viņa gan nav ne pirmā un, droši vien, ne pēdējā. Būs jānomaina vārds uz kaut ko raksturīgāku man. Mjā..
Un Karaliene, protams, nevar likties mierā. Varētu padomāt, ka man viņš ir vajadzīgs. Ha, ha. Es joprojām nevaru vien beigt šokēties, kur mēs viņam tik ideālu iesauku esam iedevušas. :D

Irina Ionesco(1935 - ) ir franču fotogrāfe, kura pazīstama ar jutekliskajiem un tajā pat reizē polemiskajiem* darbiem. Dzimusi Rumānijā, bet vēlāk imigrējusi uz Franciju. Daudz ceļoja un gleznoja pirms pasaule iepazina fotogrāfiju. Viņas bildes ir kā Ellen von Unwerth un mazliet Sarah Moon sajaukums. Irinas daiļrade ir iedvesmojusi daudzus citus fotogrāfus, piemēram, John Santerineross. Vairāki ievērojami pasaules fotoizdevumi Ionesco ir nodēvējuši par "Gada fotogrāfu", kas gan, manuprāt, latviski izklausās visai necili. :]


( es neuzņemos nekādu atbildību - katrs pats atbild par savu saprātu un morālo veselību )

Es nekad neticētu, ka es teikšu, jo man kā nekā ir alerģija no saules (un jūs man tagad neiestāstīsiet, ka es to visu esmu iedomājusies, jo šodien viena sieviete tramvajā sūdzējās tieši par to pašu alerģiju. Vot.), bet ir tik sasodīti jauki izlikt visus savus jaukumus tikai apakšveļā uz palodzes, lai sildītos saulītē un kaimiņiem par prieku. Eh. Ja vien Skaistais Vīrietis paganītos pa pagalmu, diena vispār būtu sasodīti laba izdevusies.
Jā.. bet sen četrotnei nav bijis tik jautri, manuprāt.

Vispār man liekas, ka cilvēkiem no manis bail. Nu, tiem, kas mani nepazīst.

Vienvārdsakot, neturēšu sveci zem pūra un parādīšu un apstāstīšu par jaukiem atradumiem internetā. Tātad. Šis (cerams) nebūs vienīgais šāds ieraksts žurnālītī.



Īsti pat vairs neatceros, kā es viņu atradu, bet te, nu, viņš ir - jauns krievu fotogrāfs-mākslinieks Oleg Dou(1983 - ). Īstajā vārdā - Oleg Duryagin. Viņa arsenālā ir mūķenes ar piena krāsas citplanētiešu sejām(nejaukt ar Eināru!), bērni ar spīdīgu un pārpasaulīgu sejas ādu, dīvainām proporcijām un daudzi citi frīki.

Vairāk bilžu viņa mājaslapā - douart.ru

Tu cilvēks labu gribēdams cītīgi gatavojies pavasarim - iepērc jaunus skeitšūzus, lai beidzot var nahrenizēt tumšsarkanos kerzus, kas kā rādās ir vienīgie ziemas zābaki un kas, ticiet vai nē, jūk laukā pa vīlēm burtiskā nozīmē, bet še tev! Sniegs vairāk nekā iepriekšējos ziemas mēnešos kopā.

Ir jāveic reorganizācija, citādāk ir baigā putra. Gan manā galvā, gan dzīvē.

Lai arī ārā sniegi un aukstums, bet pavasaris ir cilvēku sirdīs. Labi, jau labi. Man pašai derdzas šitāds uzspīlēts poētisms.
Vienvārdsakot, ir sācies riesta laiks. Pastiprināta uzmanība no jāklīgiem radījumiem, kurus vajadzētu uzsēdināt uz truliem mietiem*.
Nu, labi. Es pārspīlēju. Nevajag nevienu nekur sēdināt. Bet tie Ģjēvuškaaaa! ģjevuškaa!, ejot pa ielu, pamatīgi krīt uz nerviem.
Būvniecības veikalā, kad pēc tēva pasūtījuma ar māsu braucām pakaļ flīžu līmei, onka atspēries aiz laimes teju vai aptaisījās, ka var palīdzēt iecelt smagās pakas ratiņos. Urļagi atvainojas, ka uzgrūžas virsū. Pēteris grib mani precēt jau nākamnedēļ. Vairāk pa jokam gan nekā nopietni. Vīrieši ir idioti. Nudien.

Un man riebjas, ka uz mani izdara spiedienu, lai gan esmu apsvērusi visus par un pret. Jā, es varbūt esmu mazs dumjšs un dzīvē nepieredzējis skuķītis, bet smadzeņpods man strādā. Un galu galā es vienīgā varu zināt, kas man ir pareizs un derīgs, un man arī parasti veicas. Vismaz man patīk tā domāt.

________________
*The end of the stake was usually oiled, and care was taken that the stake not be too sharp; else the victim might die too rapidly from shock. Normally the stake was inserted into the body through the anus and was often forced through the body until it emerged from the mouth. However, there were many instances where victims were impaled through other bodily orifices or through the abdomen or chest. Infants were sometimes impaled on the stake forced through their mother's chests. The records indicate that victims were sometimes impaled so that they hung upside down on the stake.

iz Wiki

Jo vairāk par domāju, jo sūdīgāk paliek. Tā vien liekas, ka jābeidz domāt, ne.
Bet vispār auklējam savu mazo naidiņu pret cilvēkiem kā tādiem.
Citi jaunumi - ja pēc četriem gadiem būsim vieni, mēs ar Pēteri precēsimies. :D

Uzradās jauna konkurente, kas pēc 8 mēnešu nezīmēšanas ņem un uzzīmē kapiteli labāk nekā mēs visi pārējie. Škrobe pilnīga. Un viņa tik drausmīgi atgādina dievticīgo Natāšu, ka pilnīgi vemt gribas. Kā nekā viņas māsa.
Bet no otras puses - te būs mans sestdienas darbs. Man pašai nepatīk, bet Viktoram un pārējiem ir maza sajūsma.

Vienīgās grāmatas par mīlestību, kuras es varu palasīt bez vēlēšanās vemt aiz salkanības, ir par geju mīlestību. Tā jau ir - kas gan var būt skaistāks par divu vīriešu mīlestību. XD

Vakar aizsākās mana modeļa karjera. Drīz vien sagaidiet mani ar trīdesmit-divu-zobu smaidu, lūkojoties uz mazajiem jums no reklāmplakātiem. Mans ģīmis būs atrodams uz visu populārāko žurnālu vākiem. Ko jūs - man priekš tā ir par kripatu vairāk smadzeņu. Un galu galā es tikai papōzēju zīmēšanā. heh. :P

Šodien tizlenīša paskatā klīdu bezmērķīgi pa centru. Melanholiskas pārdomas par to, ka man laikam uznāk kaut kādas personības krīzes ik pēc trim gadiem. Tā tas bija devītajā klasē, divpadsmitajā, un tā tas ir tagad. Nelaba aizdoma tam, ka mati atkal tumši tika nokrāsoti tamdēļ, lai cilvēki nepišas man klāt. Jā, vecā maita ir atpakaļ.

Esmu izlēmusi. At last. Būs visu vai neko.
Citi jaunumi ir tādi, ka atkal esmu gandrīz-melnmatains jeb tumši brūni, kas gan izskatās almost melni. Vot.
Šodien uzzināju, ka man jāmaina pase, jo, lūk, tā visai drīz vairs nebūs derīga izbraukšanai. Svoloči. Tāpat man V-mājās ir papīri, kas vajadzīgi, lai pieteiktos eksāmenam. Būs vien jāatliek līdz pēc Lieldienu nedēļai.

Protams, es esmu cilvēks, kas pazīstams ar apmaldīšanos trijās priedēs pat gaišā dienas laikā, kur nu vēl neiepazīta Rīgas rajona ietvaros nakts melnumā. Pēc saviem cirslīgajiem izgājieniem es tomēr beigu beigās nokļuvu kārotajā mērķī ar nokavēšanos. Iespējams, ka kaut kas jau spēlēja pirms tam, bet dzirdēju/redzēju Astro'n'out. Meitēns dziedāja jau ok, bet kaut kā pliekani. Nu, man jau Astro'n'out nekad tā īsti nav paticis. Tālāk nāca priekšā Indygo. Ak, jel. Kaut kad sen, sen Studentu klubā viņus reiz dzirdēju, kad likās, ka ir izslavēts, bet baigais mēsls. Šodien(tehniski laikam jau vakar) viņi apgāza manu aplamo uzskatu. Tik šizofrēnisku ārprātu sen nebija nācies redzēt un dzirdēt. Tas ir kompliments, mīļie cilvēki. Instrumentāli viņi vispār man izsauca pārāko sajūsmu. Kad sāka dziedāt Frank Turner aiztipināju līdz skeiteru mini-rampai. Mīļumiņam taisnība - viņi nesmejas, kad kāds nomaucas no sava skeitdēļa. Satiku Rūtu, kas bija visai forši. Vot. Kur mēs palikām..? Ā. Pie mini-rampas. Te man ienāca prātā ideja vienam komiksam. Tad jau redzēs.. meibī es arī viņu ņemu un realizēju. Nevar nekad neko zināt. Tā kā no vietējiem skeitnīkuļiem nekādu dižo meistarību nevar sagaidīt kā Extreme sporta kanālā, tad šļūcu vien prom pie Frenkija. Kas ir visai jauks, ja tā padomā. Un viņam dikti patīkot Latvija. Labs jociņš par nabadzīgajiem sekstūristiem. Nu, vot, jā. Tad kainda notika skeiteristu sacensību apbalvošana, kas bija drausmīgi garlaicīgi. Iežūpojām; palika labāk. Un tad... tad.. bija Laimīgs, ārprātīgs... Dzīvajā viņi ir fantastiski. Huh. Un VETO puika briemsīgi gribēja tikt klāt manam dekoltē.. :D

Ir jāmācās, bet es te skatos sava bijušā klasesbiedra lapu. Tas karogs viņam dikti labs sanācis.