![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Esmu vīlusies. Divi smagsvari franču postmodernajā literatūrā savās pēdējās grāmatās sarakstījuši gaudu dziesmas mīlestībai. Tā, protams, ir tēma nodrāztāka par nodrāztu. Bet, nu, mierinājums ir tas, ka Velbeks vismaz to pats apzinās, ka mūsdienu cilvēks mīlestību necik augstu nevērtē, ka "Būtībā mēs piedzimstam vientuļi, dzīvojam vientuļi un vientulībā arī nomirstam." Būtu labāk turpinājuši kniebties un šņaukuši savu(var jau arī citu ;) ) sniedziņu.
Un esmu palikusi ne-jauka, pazudusi jebkāda iecietība. Savā ziņā man ir lielumliela apātija pret visu citu, kas nav saistīts ar mani vai zīmēšanu. Un, ja man neveicas zīmēšanā, tad garastāvoklis sabojāts visu dienu. Tas laikam saucas mini-narcisms un egoisms vai kaut kā tā. Domāju, ka domu uztvērtāt.
Un Svenam izdevās lieliski raksturot mūziku, kas mums jāklausās zīmēšanā - Ogres estrādes hīti. :D
Un esmu palikusi ne-jauka, pazudusi jebkāda iecietība. Savā ziņā man ir lielumliela apātija pret visu citu, kas nav saistīts ar mani vai zīmēšanu. Un, ja man neveicas zīmēšanā, tad garastāvoklis sabojāts visu dienu. Tas laikam saucas mini-narcisms un egoisms vai kaut kā tā. Domāju, ka domu uztvērtāt.
Un Svenam izdevās lieliski raksturot mūziku, kas mums jāklausās zīmēšanā - Ogres estrādes hīti. :D
//Es neko nedemagoģēju.
Es te prātoju, vai man neierakstīt kādu post-rock instrumentālos gabalus kāda CD un neaizstiept uz zīmēšanu.
bet tas ka austiņas neļauj klausīties ir kā ir, es saprotu ka tā or tā kā skola, bet tomēr radosš darbs