Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

And then again.. mana zīmēšanas roka pa 4 dienām nav atrofējusies. Pat jāsaka, ka es zīmēju labāk nekā iepriekš. Būs vien jāpasakas tiem diviem cilvēkiem, kas man palīdzēja. Vispār pārliecība par saviem spēkiem sen nav bijusi tik liela. Ko nu muldu.. tā nekad nav bijusi tik liela. Tīri tehniski ņemot līdz eksāmenam palikušas tikai 2 nedēļas tīri zīmēšanai. Ja es tā turpināšu kā tagad un uztrenēšu ātrumu, tad satraukumam nav nekāda pamata.

Saki, ko gribi, bet ir jauno un skaisto kults. To borē mums mēdijos, to borē sabiedrība kā tāda. Tiklīdz tu paliec vecs, tiklīdz tu vairs neatbilsti standartiem vai neesi labāks par tiem, tad tevi izmet mēslainē. Noraksta kā tādu preci, kurai beidzies derīguma termiņš. Skarbā patiesība - tā teikt.
Ak, nu, es negribēju iesākt uz tik drūmas nots. Nesen iepazinos ar tādu nosaukumu kā Baby art. Jēdziens ir pavisam svaigs un tā pa īstam nav ieviesies, bet, tad jau nākotnē manīs. Pirmajā mirklī varētu padomāt, ka tam ir kāds sakars ar zīdaiņiem. Nu, tiem, kas mēdz brēkt nelabā balsī un piekakāt pamperus. Savā ziņā tā arī ir - reizēm šie mākslinieki izmanto zīdaiņu attēlus, bet tiem tad tik un tā raksturīgs hmm..kā to lai labāk pasaka.. bērnišķīgums pieaugušo samaitātajā skatījumā? Arī nebūs tas, bet nekas labāks prātā nenāk.



( ... tālāk ... )

Padomā tik - Pasaules kausa čempions skeitborda slalomā 2 naktis ir gulējis manā gultā. Tagad takš gultasveļu nemaz nedrīkstēs mazgāt un mainīt. :D

Vienai dienai tas ir par daudz. Dabūju brilles, uz kurām skatoties man gribas spiegt aiz sajūsmas. Dabūju beidzot pirms diviem gadiem iznākušo Palanjuka grāmatiņu. :]

Padalīšos ar pērlēm, lai jūs sajustu to neaprakstāmi "radošo" un "patīkamo" atmosfēru, kas valda zīmēšanas studijā. Visas es atrast nespēju, bet gan jau samierināsities ar šiem pašiem jaukumiem.

Gloria Gaynor - I will survive
STATUS QUO - You're in the army now
Foreigner - Waiting for a girl like you(Mans absolūtais favorīts)
Stevie Wonder - I just called to say I love you
Sting - Shape of my Heart

//Tiem, kam grūtāk ar saprašanu, tad man uz dienas beigām jau riktīgs besis ir šīs mūzikas dēļ. Tas viss jāuztver kā sarkasms. Visu cieņu mūziķiem, bet, nu, neiet pie manas mazās sirsniņas viņu daiļrade.

Baigā nolemtība. Citu man nav ko teikt.

Esmu vīlusies. Divi smagsvari franču postmodernajā literatūrā savās pēdējās grāmatās sarakstījuši gaudu dziesmas mīlestībai. Tā, protams, ir tēma nodrāztāka par nodrāztu. Bet, nu, mierinājums ir tas, ka Velbeks vismaz to pats apzinās, ka mūsdienu cilvēks mīlestību necik augstu nevērtē, ka "Būtībā mēs piedzimstam vientuļi, dzīvojam vientuļi un vientulībā arī nomirstam." Būtu labāk turpinājuši kniebties un šņaukuši savu(var jau arī citu ;) ) sniedziņu.

Un esmu palikusi ne-jauka, pazudusi jebkāda iecietība. Savā ziņā man ir lielumliela apātija pret visu citu, kas nav saistīts ar mani vai zīmēšanu. Un, ja man neveicas zīmēšanā, tad garastāvoklis sabojāts visu dienu. Tas laikam saucas mini-narcisms un egoisms vai kaut kā tā. Domāju, ka domu uztvērtāt.

Un Svenam izdevās lieliski raksturot mūziku, kas mums jāklausās zīmēšanā - Ogres estrādes hīti. :D

Izrādās, ka skolas laikā man patikušas tikai vienas vienīgas meitenes.

A2 kartona mapes medīšana pa visu Rīgas centru (cik nu es ar savu K2 transportu spēju) izvērtās par nežēlīgu salīšanu, jo, redz, dzimšanas diena un vārda diena pagāja, bet tā arī neviens neparūpējās, lai manā ieroču arsenālā būtu lietussargs. Man jau nekas - smaids pa visu ģīmi aiz laimes. Šādās dienās gribas skaļi dziedāt Only Happy When It Rains. S aprotams, ka mapi tā arī nenopirku, jo vienīgā, ko atradu bija zaļa ar melnu leopardrakstu, ar kuru man būtu kauns vispār sabiedrībā rādīties.

Rīgas centrs ož pēc seksa, meičām minibrunčos un ereģētiem peņiem.

Svaigākie jaunumi ir tādi, ka mana cītīgā ierašanās ļoti laicīgi tiek "novērtēta" - esmu ielikta grupā, kas zīmēt sāk 8 no rīta(teorētiski tā ir krutāko zīmētāju grupa). Un, ja es tur tagad netikšu..manām dusmām nebūs ne gala, ne malas.
Tad vēl. Šodien beidzot tiku pie sava jēbaja Bembija tē-krekla. Tas uzlaboja garastāvokli.
Un tad vēl. Man ir jāatvainojas cilvēkiem, kam es netēmā braucu virsū pāris dienas atpakaļ. Man kaut kāds PMS vai ļoti liela mizantropijas lēkme bija. Vot.

Pasaulē, kas egocentrismu pasludina par augtsāko tikumu, ir loģiski, ka nākotnē homoseksuālisms būs norma. Šajā laikmetā pretdabisks ir heteroseksuālisms. Jāmīl tie, kas mums visvairāk līdzinās. Jāizjūt valdzinājums tikai pret sevi.
[..]
Pēc trīsdesmit gadiem heteroseksualitāte būs raksturīga mazākumam, tā būs skandaloza, neveselīga un šokējoša. Būs heterofobi uzbrukumi gājējiem ielās. Skats, kad parkā uz soliņa vīrietis kaislīgi skūpstīs sievieti, izraisīs pretīgumu. Viena dzimuma vecāki uz to neļaus skatīties saviem mēģenes bērniem. Kādas šausmas - skūpstīt uz lūpām būtni, kas tik ļoti atšķiras no paša! Kā gan lai šādiem pāriem būtu harmoniska un normāla dzīve, ja viņi tik ļoti atšķiras viens no otra?

F.B. pēc definīcijas ir fufeļrakstnieks, lai gan viņam ir pāris jēdzīgu domu. Labi, ne par to gribēju. Par šo gribēju. Patiesi, smagi un sasodīti drosmīgi. Vairāk nekā tikai rekomendēju.

Mani nevajag kaitināt.

Vakar pierijāmies homemade suši, kurus pat mana suši-needošā māsa atzina par sasodīti garšīgiem. Jā, bet šodiena diemžēl ne sūda nav tik jauka. Šodien dzīvojos uz pretsāpju līdzekļiem un man ir pēdējā laika lielākā mizantropija. Un vēl ir neracionāla paškritika.

Uz vecumu paliekam sentimentāli. Taisni vai vēmiens nāk. Bet tā reizēm mans neracionāli racionālais nihilisms un cinisms ir vienkārši jātur ļoti stingros grožos, citādāk nebūs neviens cilvēks (izņemot manu māsu), kas gribēs ar mani runāt.

Un vēl man pēdējā laikā drausmīgi gribas jaunu tetovējumu.

Braucām atpakaļ no Jelgavas; pāri laukam lidinājās vanags; fonā skanēja Fly Away. Un to mēs arī tajā mirklī izdarījām.

Vispār jūtos pēdējā laikā kā no laivas izmesta. Nezinu vairs, kā man dzīvot un kā man būt. Jaunatklāsmes var pilnīgi un galīgi iedragāt visu līdzšinējo skatu uz dzīvi.

Ejot cauri Vecrīgai, jūtos kā gaļa. Nez kāpēc?