Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Kā jau mēs visi zinam, tad šodien šajā jaukajā un saulainajā dienā (O, joy! O, joy!) rakstījām matemātikas eksāmenu. Ķepiņas svīda, eksāmena lapas papīrs pārvērtās par gofrpapīru, bet visā visumā eksāmens ir uzrakstīts. Miers un dievs, tā teikt. Viena no nepiedodamajām kļūdām ir tas, ka 15 min. tika uzrakstītas kā 3/4. Enīvei esmu visā visumā apmierināta ar sevi. Skuķis, kas sēdēja man blakus pat visus uzdevumus neizrēķināja, lai gan šitie uzdevumi vispār tādi easy.

Pēdējās dienas mazais susļiks pa Vecrīgas bruģi dragā ar vellapēdu. Pēc tam viņš ir sasodīti pārguris, ka var gandrīz beigts nogulēt no vietas 11 stundas un aizgulēties, kavējot zīmēšanu. Visjaukākais šajā procesā, susļikprāt, ir la musique. Perfektākie ir Ill Nino, A Perfect Circle un Deftones. Te būs jāpiezīmē, ka susļikam patīk agresīva braukšana, kas arī ir izšķirošais šādas mūzikas klauīšanās iemeslam. No otras puses mazsusļiks nekad nav izcēlies ar īpaši racionālu domāšanu, t.i., kāda velna pēc viņš vizinās ar gandrīz baltām džinsenēm kājās, kas dienas beigās(kā likums) ir ar vellapēda riteņa nospiedumiem?

Rakstīt jēga ir tikai tad, ja tev pašam patīk tas, ko esi uzrakstījis.

Ja sasienu matus divās astītes, tad izkatos pēc japāņu popkultūras. Pietrūkst tikai īsi, rūtaini svārciņi un pataisno var mani sūtīt uz kādu anime vai hentai.. :D
Ak, jā - es zīmēt nemāku. Šodien vismaz ne.

Jāsaka, kā ir. Džeina Eira vispār ir viens smeķīgs gabals. Ja piever acis uz garajiem un izmeļošajiem cilvēku raksturojumiem, kas brīžiem krīt uz nerviem un manieri, kādā tajā laikā rakstīja, tad storijs ir pat baigi feins. Izspiedu no sevis pat pāris asariņas, lai gan beigās ir hepīendings. Vot. Noskatījos pat 4 ekranizējumus. Vienu no tām melnbalto mēmo. Bet tā tās ir baigais sūds. Es visur un visās atradu, kur piekasīties. Grāmata ir labāka.

A sarkstoši vīriešcilvēki gan man patīk.

Mana mazā susļika seksuālā orientācija ir galīgi apmaldījusies. Vīrišķiem ir pieteikts liels un pārāk ilgs fui-pē, lai es to pati nepamanītu. Vot.
Bet vispār ne par to stāsts.
Sen nekas nav rakstīts. Nu, es par to "art" padarīšanu. Atgūstam zaudēto - tātad lieku jums priekšā nīderlandiešu fotogrāfu un režisoru Erwin Olaf(1959-), kura bildes man dikti iepatikušās. Studējis žurnalistiku. Dzīvo un strādā Amsterdamā un izskatās pēc citplanētieša. :D


( ... tālāk ... )

Jo pieaugušāks tu kļūsti, jo vairāk baidies. Un otrādi, vot.

OMG, OMFG. Būs mus pašiem savs Deksteriņš..

Jūsu padevīgais un vienmēr stilīgais susļiks ir pasācis nodarboties ar sevis intelektuāli kulturālo audzināšanu. Esam metuši pie malas ultra moderno potmodernisma literatūru, kur saasināti un spilgti atainota mūslaiku cilvēku degradācija un regress. Un mēģināsim pāraudzināt savu cinismu, nihilismu un dekadentisko domāšanu. Tāpēc vēršamies pie klasiķiem pēc palīdzības. Spiedīsim ķepiņu Ksenofontam un Platonam, Lafontēnam un māsām Bronti piedevām. Buč'.

Ir slikti. Ļoti slikti. Esmu zīmēšanā pārdedzis, slepkavnieciki mizantropisks un pofigistisks susļiks, kurš zaudējis jebkādu dzīvesprieku. Man pastāvīgi salst un vienīgais, ko gribas ir ierakties savā migā dziļi, dziļi segās un nelīst ārā līdz nākošajam pavasarim.

Vemšana ir intīma padarīšana, kur svešu personu noskatīšanās tajā ir pilnīgi un galīgi nevietā.

Man ir pazūdusi spēja rakstīt. Ja kāds to atrod, tad pasakiet tai, lai nāk pie manis atpakaļ.

Pēdējā laikā tik ļoti maz komunicēju ar citiem cilvēkiem(ja neskaita family un Viktoru), ka, ziniet, es jūtos visai labi pati savā sabiedrībā. Nu, tā teikt, man ir tik plaša personība, ka pētīt un analizēt nekad nav garlaicīgi, vienmēr atrod kaut ko jaunu.
Līdz eksāmenam palicis pavisam maz laika. Kādas 2-3 nedēļas. Par matemātiku esmu zaudējusi interesi. A žēl - man patika tiem sīčiem kursos justies dumjiem un bailīgiem.
Un, jā. Pats galvenais pārdomu iemesls. Tuvojas mana vārdadiena. Vārdadiena manā izpratnē ir priekšvēstnesis manai dzimšanas dienai. Ar tām sasodītajām dzimšanas dienām tāpat kā Jaunajiem gadiem; uzdzen idiotiski sentimentālu noskaņojumu ar tieksmi apcerēt, kas nozīmīgs paveikts dzīvē.
Un vēl kas - manas nu jau izbijušās laves parādīšanas zīmēšanā mani satrieca tik ļoti, ka man pat trīcēja rokas. Stulbums, ne? Bet tā māsai taisnība - īsie mati viņam izskatās pat labi.
Jā, bet pats galenais - ja es būtu vīrietis ap 35-40 gadiem, tad būtu Oskars Difrēns. Tur viņam pašam būtu pat jāpiekrīt.

Nevarētu teikt, ka man patīk taksidermija un ka es to atbalstu, bet ir pāris skultūras, kas ir tīri baudāmas. Iesākumā es nemaz negibēju rakstīt par taksidermiju kā mākslu, bet rokoties dziļāk ir pat interesanti. :P



( ... tālāk ... )

Akjēzusmarija. Kamēr es vazājos pa visādām atvērto durvju dienām(A ko darīt, ja APF ir seksīgs dekāns?) un nīkstu iekštelpās saulainā laikā zīmēšanas dēļ, manas izbijušās klasesbiedrenes jau paspējušas pa diviem sīčiem katra sagādāt. Jej bogu. Es laikam esmu galīgi atpalikusi.

Man ir kaut kāda stulba un neizprotama krīze zīmēšanā. Es ne sūda nevaru uzzīmēt. Un tas vēl vairāk bojā manu tā jau ne pārāk jauko un mīlīgo noskaņojumu.

Es pat raudāt vairs nemāku. Kas, ellē, notiek?