Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Eto javna nje moi gjen.

Mans mazais netrenētais rumpītis niķojas, kad pavizinos ar vellapēdu turp un atpakaļ no Torņkalna uz gandrīz-Purvciemu.

Ahujena jauks video. Ar labu nakti! ;]

Ja neskaita to, ka es palieku krāsaina (laikam blondā matukrāsa inficē arī smadzenes), ka man ir liels laika trūkums, ka Deksters tiek dievišķots, ka zīmēšanā nez kāpēc es tieku bāzta vienā maisā ar labajiem zīmētājiem(ja labi uzvedīsieties, tad varbūt dabūsiet redzēt pāris bildes), ka man pilnīgi noteikti jāsāk dzert kādas nervu zāles, citādāk drīz būs kriša pajehala stāvoklis.

Kamēr māsa pa leknajiem vāczemes laukiem tipina, es slīgstu savās mazājās dīvainībās. Vistraucējošakā laikam tomēr ir runāšana pašai ar sevi. Šodien čāpojot mājās ar kājām, jo nokavēju tramvaju un nākamo gaidīt tik ilgi negribējās, strādāju visādas tizlības un muļķības, bet ārā tumšs un cilvēku maz.
Zīmēšanā mēs ar Svenu šodien ē... tā īsti pirmo reizi komunicējām(mana jaunā matukrāsa uz cilvēkiem iedarbojas graujoši!). Man liekas, ka man viņš patīk. Kā cilvēks. Kaut kas, es nezinu, kas īsti, ir nogalinājis manī seksuālo daļu. Droši vien jau, ka tas tikai īslaicīgi, bet sajūtas tādas interesantas. Ar mani vispār pēdējā laikā galīgi ērmīgi. Ne es vairs dzeru, smēķēju. Par puikām arī kaut kā nedomājas un neko negribas bīdīt. Vēl tikai vajdzētu ticēt Dievam un pārvarēt pretīgumu pret baznīcām kā kontroles mehānismu, tad es varētu būt krutākais ticīgais visā Austrumeiropā. XD
Vēl tikai jāizpilda matemātikas mājasdarbi, jāpalasa Lafontēna fabulas un beidzot kaut kas šodien jāieēd. Apbrīnojami, cik ilgi es varu iztikt bez ēšanas.

Es maz pamazām jūku nost.

Viktors ir fanātiķis. Un tas fanātisms sāk pielipt arī man. Es jau štukoju, ka varētu pēc iestāšanās pa sestdienām piestaigāt uz mākslas skolu pie viņa pazīmēt, jo RTU zīmēšanas līmenis ar katru nomācīto gadu kļūst arvien drausmīgāks. Kanonims un estētika ir "ūberalles".

Biju Aizrobežu mākslas muzejā; pētījām grieķu skulptūras Viktora gaumē; Antinojs jakabi bijis goluboj ; manu Gorgonu muzejā sauc par Randolini Medūzu.
Velkoties pārgurušam mājās no zīmēšanas tagad vakarā, iebridu pie McDonalda esošajā Narvessen iepirkt kaut ko dzeramu, jo mocīja baigā slāpe. Un kas tad tur - Kalvis(annee brālis). Es jau tik bieži satieku vecus paziņas, ka man jau ir šabloniskie jautājumi. Un vispār laikam veca palieku. Es tagad varu ar jebkuru un jebkādu cilvēku runāt. Jā, un tu sāc nojaust - man šodien ir es-nekādi-nevaru-aizvērties diena.

Another news uz zīmēšanu ejam arī pirmdienas rītos. Tagad tik ceturtdienās nav randiņa ar Viktoru.
Ceturtdienās vienīgi eju skicēt un laist slienu, blenžot uz Edija seksīgo pēcpusi. Tik tiešām. Ja es būtu gejs, tad ņemtu to dupsīti priekšā rītā, vakarā un vēl pa nakti pamostoties. Kuš. Tikai Edijam to nestāstiet. Labi?



Kurš gribētu ar mani otrdienas vai trešdienas priekšpusdienā iet uz Amatieri?

Jutamies kā divpadmsitās klases beigās. Satiekam cilvēkus no tā laika posma. Tikai šis ir izmainīts variants. Tāds, kādam tam vajadzēja būt trīs gadus atpakaļ. Lai vai kā bija sasodīti forši satikt Edgaru(tas, kas nav Karaliene). Man liekas, ka vajadzēs uzprasīties uz kādu tējas dzeršanu.
Zīmēšanā iet labi. Gorgona ir gandrīz dabeigta. Viktors gan grib, lai es ar viņu vēl kaut ko daru, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā manējā tiek izstādīta kā paraugs. Lai gan citiem viņš neļauj tā ēnot. Tā ēnošanas maniere man laikam vēl no tiem laikiem, kad pie Mārītes gāju. Labā ziņa ir tāda, ka man sāk sanāk taisnas līnijas un tāpēc kapiteļi sāk zīmēties ātrāk. Vēsā mierā to zīmēju kādās 2 ar pus stundās. Protams, kvalitāte vēl ir mistkastes vērtībā, bet, nu, ir jāzīmē un jāzīmē, lai to labotu.
Pēdējā laika fanojamais seriāls ir šis te:


Tā kā neviens tā vai tā nelasa un galu galā es pārsvarā rakstu tikai sevis dēļ, tad pāvārīšos vēl. Un šodien zīmēšana ir no vieniem līdz deviņiem. Jēziņ! Un pirmdien deviņos jau jābūt mākslas skolā. Eh.. Bet, kas jādara - tas jādara. Un ir uzradies vēl viens skuķis, kas kādreiz zīmēja pie Mārītes un tagad mācās LMA, lai stātos arhitektos. Grr. Enīvei tagad ir jākoncentrējas matemātikai, jo tas A līmenis man ir vajadzīgs kā ēst.

Reizēm ir sajūta, ka visu citu dzīvēs notiek kaut kas aizraujošs un vienreizīgs, bet tavā ir tikai rutīna, monotonitāte un vienmuļība.
Un ir itin viegli teikt, ka katra diena jādzīvo kā pēdējā. Ja jau esam tādi gudrinieki, tad rādiet piemēru.

Pirms kādiem trim gadiem mana mīļotā māmiņa man atveda no Portugāles vai Andoras(īsti neatceros) manu "the One" telefonu - SonyEricsson W900i. Nu vot. Lai mana dzīve nebūtu tik skaista un rožaina, šis pēdējā laikā ātri mirst nost, t.i., vajadzētu nomainīt bateriju. Un tagad man ir dilemma - vai izdevīgāk ir pirkt bateriju par 35 Ls vai labāk izvēlēties kādu no LMT piedāvātajiem mazcenas SonyEricssoniem? Man mans mazais klucītis dikti patīk, bet, ja šis regulāri ik pēc 1 ar pus dienas nomirst..man tas nepatīk.

Šodien man ir drausmīga paranoja, ka visi par mani ņirgājas. Ja kaut kur izdzirdu kādu smejamies, tad es simt-punkt' nodomāšu, ka tas ir par mani. Ja kāds skatās virsū un smaida, tad arī pilnīgi noteikti notiekt klusa manis apsmiešana.

Vienīgā lieta, ar kuru tu vari čakarēt savu dzīvi ir tavs paša smadzeņpods. Man ir tāda lieta kā bezmiegs. Un vēl man ir tāda lieta kā murgi par zīmēšanas iestājeksāmenu, kad mostos augšā neadekvāti agri. Ja jau man tagad nervi tā uzvedas, tad kas būs nākamos trīs-ar-pusi mēnešos līdz tam sasodītajām eksāmenam. Būs kādi trankvilizatori jāsalietojas..

Manās mājās ir tikai sienas un logi. Durvju nav.
Jā, jā. Eju jau gulēt, citādāk no manis marazmātiski teksti nāk ārā. :P

Vispār es esmu viens no tiem muļķīgajiem cilvēkiem, kas, kad saskaras ar kaut ko skaistu, ņem un apraudas. Kā toreiz grāmatnīcā, kad manās ķepiņās pirmo reizi nonāca mana arhitektūras dieva Calatrava radīto darbu grāmatiņa. Viņš ir ģenijs, kas gan izklausās drīzāk kā noniecinājums tik dižam cilvēkam. Bet ne jau par ir stāsts. Šodien zīmēšanā atkal bija jāskicē cilvēku portreti, kas ir visai bōring padarīšana, bet šoreiz bija klāt Svens. Ak, mazais, daiļais puisītis ar skruļļainajiem matiem. Varēju netraucēti pusstundu uz viņu blenzt un censties neapraudāties par skaisto skatu. Varbūt tāpēc zīmējums sanācāca diez gan pasūdīgs?

Man reti kad patīk kaut kas tik ļoti, lai to liktu pie sienas un visu laiku blenzt uz to. Bet franču mākslinieka Alexandre Day darbi tā vien prasīties prasās, lai tos pieliek pie manām tumši pelēkajām sienām. Darbi tiek veidoti ar grafītu zīmējot uz krāsota koka. Sejiņas viņam sanāk visai iespaidīgas, manuprāt.



( ... tālāk ... )

Mani pašu reizēm pārsteidz, cik ātri un nepiespiesti manās mājās ciemiņi izģērbjas līdz apakšbiksēm. Un ne viens vien. :D Ar Baibuli nopļāpājāmies līdz kādiem diviem - pustrijiem. Ja kas, mīļā, tev nāksies vien atkal kaut kad nākt ciemos - tu atstāji savus auskarus pie manis. :]
Bet vispār es ar sevi šodien ļoti lepojos. Uzzīmēju pat visai labu Toskānas kapiteli, un Viktors man dod brīvu vaļu ēnošanā(Vēl nepabeigta Gorgona. Bildē tā galva nav redzama visā savā daiļumā.. :D Un, jā, Photobucket ir kaut kāds gļuks ar rotate funkciju). Man liekas, ka viņam pat gribas zināt, kādas ir manas spēju robežas, jo šobrīd jau esmu galvas tiesu pārāka par lielāko daļu pārējo. Pat tiem, kas pie viņa zīmē ne jau pirmo gadu vien. Tatjana gan man vēl ir nesasniedzama, bet man viņa patīk - tā, kā viss ir ok. Bet pa šiem trim mēnešiem man ir tāds progress, ka pat Mārītei nāktos atzīt, ka man ir talants. Agrāk man likās, ka cilvēki tā, kā nedaudz liekuļos sakot, ka man tāds ir, bet tagad pašai vien būs jāsaka, ka kaut kas tomēr galu galā ir. Nekad neesmu zīmējusi tik labi, vot.
Ja mīļumiņam ir vājības uz skropstu tušām, tonālajiem krēmiem un kurpēm, tad man tās ir dažādu sarkano toņu nagu lakas, Faber-Castel ražojumi un jociņi par seksu.

Man ir milzīgs galds(trīstik liels kā iepriekšējais); virtuvē vairs nav izlietnes; māsai ir jauni satriecoši zābaki(es gar viņiem slienājos); vakariņas vienatnē; rasējams darbs(es takš saku, ka viss nostājas savās vietās, kad pārāk nesatraucas par visu) un tātad ienāksies mazliet naudiņas, jo mums visiem takš gribas dzīvot labi. Un galu galā man briesmīgi gribas, lai kāds atnāk pie manis paciemoties. Baibul, ko saki?