Lietuviešiem ne vien basketbolisti labāki, bet arī karsējmeitenes smukākas, turklāt skolu beigušas.

Kopš bērnu dienām loloju siltas jūtas pret baletu. Pirmoreiz to vēroju klases kuļtpohoda laikā. Visu pirmo cēlienu slēdzām derības vai balerīnas zem zeķubiksēm velk apenes vai nevelk. Līdz pārtraukumam secinājām, ka teātra binokļu optiskās spējas mums nepietiks, lai to noskaidrotu, turklāt otrais balkons nav tas labākais skatu punkts, vieta parterā būtu daudz piemērotāka, tāpēc otro cēlienu aizvadījām izspēlējot dambretes zibensturnīru. Kurš uzvarēja, neatceros. Taču visai droši, ka es tas nebiju. Nākamā reize bija, kad genseks atmeta pakavus, un CTV hokeja spēles translācijas vietā grieza Gulbju ezeru. Interesanti, vai pati spēle todien notika? Bet atcerējos to tāpēc, ka pa ceļam uz Rimi pēc sausiniem ar rozīnēm, kas strādā, tram arī jāēd, piefiksēju kaut kāda baleta festivāla afišu. Tikai ierasto "i tut vihožu ja, vesj v belom" vietā uz bildes bija neskuvies nēģeris velobiksēs. Kā teiktu senie romieši, o, tjemperatura, o, morje!

Sirds lūzt (1050 pret 726 lūst), kad spiežu Ctrl, Alt vai Shift. Bet pažēlot un nespiest nevaru. Laikam kāds validols nebūtu par skādi. ;/

Kādā no blakuskabinetiem palicis ieslēgts radio. Klusiņām. Nedzird ne dziesmas, ne diktora balsi, tikai reizi stundā pareiza laika signālu pī-pī-pī-pīīī, tik tikko jaušami. Tālruņa pulkstenis atpaliek par pusotru minūti. Neba nu velti vienmēr nokavēju autobusu un visu citu.