Kopš bērnu dienām loloju siltas jūtas pret baletu. Pirmoreiz to vēroju klases kuļtpohoda laikā. Visu pirmo cēlienu slēdzām derības vai balerīnas zem zeķubiksēm velk apenes vai nevelk. Līdz pārtraukumam secinājām, ka teātra binokļu optiskās spējas mums nepietiks, lai to noskaidrotu, turklāt otrais balkons nav tas labākais skatu punkts, vieta parterā būtu daudz piemērotāka, tāpēc otro cēlienu aizvadījām izspēlējot dambretes zibensturnīru. Kurš uzvarēja, neatceros. Taču visai droši, ka es tas nebiju. Nākamā reize bija, kad genseks atmeta pakavus, un CTV hokeja spēles translācijas vietā grieza Gulbju ezeru. Interesanti, vai pati spēle todien notika? Bet atcerējos to tāpēc, ka pa ceļam uz Rimi pēc sausiniem ar rozīnēm, kas strādā, tram arī jāēd, piefiksēju kaut kāda baleta festivāla afišu. Tikai ierasto "i tut vihožu ja, vesj v belom" vietā uz bildes bija neskuvies nēģeris velobiksēs. Kā teiktu senie romieši, o, tjemperatura, o, morje!