Interesanti, ka vienu un to pašu savu rīcību var pamatot pilnīgi atšķirīgi. Nav tā, ka būtu vajadzība vai vēlme samelot. Ej nu atceries pēc laika, kas pagājis, varbūt gadiem, ko toreiz domāji. Bet, kad pajautā kāds, un sāc stāstīt, loģiskā ķēdīte pati, posmu pa posmam, nostājas savā vietā. Nez, kāds to ņem par pilnu arī? Par to gan, laikam, tikai prokuratūrā varēs pārliecināties.

No rīta padzirdējis, ka Rīgas ostā ienākusi ne ta zemūdene, ne ta Titāniks, tapu patīkama satraukuma pārņemts. Zvanīju uz ostas pārvaldi oskaidrot, kam ieder transporta līdzeklis. Noskaidrojās, ka tā ir tikai jahta, un tā nepieder man. Ja pēc pirmās ziņas pārlieku vīlies nejutos, tad pēc otrās gan. Tūlīt pat noliku klausuli, un tālāk vairs neklausījos - a kāda jēga. Pievērsos prozaiskākām lietām. Piremēram, nenoskaidrotu personu grupa kiltos nesankcionēti demonstrēja pret aicinājumu vīriešiem valkāt bikses. Atklājās, ka snorke  šo to noklusējusi par savu personīgo dzīvi - ielās pa vienam vai nelielās grupiņās klīst vesels pūlis mazu un melnu itāļu. Visi kā viens atsaucas  uz vārdu "Džuzepe". Vispār viņi atsaucās  arī uz vārdiem "Roberto" un  "girls".

Nē, nu pilnīgs 3,14! Un ko man tagad iesākt? Lūk, tu, jā tu, ko tu darītu?