Pieslēdzis telefonam austiņas, klausījos radio. Un gaidīju autobusu. Turpat pieturā slaistījās kāds pusaudzis. Neko tādu īpašu nedarīja, pat nezinu, kāpēc viņu ievēroju. Varbūt tāpēc, ka nestāvēja uz vietas, bet nervoži dīžājās apkārt. Vienbrīd nogāja tā tuvāk garām man, un tad metās skriet. Es nodomāju lai un aizmirsu, jo radio sāka pārraidīt sporta ziņas, un tad vēl laika ziņas (rīt arī līšot), un tad kādu dziesmu. Nosaukumu nezinu, bet forša. Un tad tā dziesma sāk skanēt arvien lēnāk un arvien klusāk līdz izdziest pavisam. Kas tad nu izsaucos pie sevis, un tveru kabatā pēc telefona. Bet tur tukš, vada galā kūļājas pliks spraudnis. Sasodītais puika noburkšķu. Ai, nu labi, patiesībā teicu citiem, stiprākiem vārdiem.