Jūnijā gandrīz-pusaudzis lika pieteikt mani "skolas nometnei", jo draugs iešot. Liels bija mans izbrīns, ka tāda nometne tiešām bija, ka tā bija bezmaksas un, ka puika tur arī tika. Nu forši, 5 dienu dienas nometne, tik vien kā ēdiens jāiedod līdzi.
Kā izrādījās, tā bija kkādu izredzēto bērnu nometne, kurā piedalījās bērni ar labām sekmēm un/vai uzvedību.
Jā, es saprotu, forši ir apbalvot. Jā, tas ir super, ka sīčiem vasarā ir ko darīt.
Bet, nu godīgi - vatafak. Mani mulsināja tāds slepenums, ka to zināja tikai "izredzēto bērnu" vecāki.
Bērniem, kuri superduper mācās, skola piešķir diplomus, atsevišķi slavina utt. Slavas dziesmas dzied arī audzinātāji/pedagogi, bieži vien salīdzinot ar citiem, kuriem neiet tik labi.
Tiem, kuriem skolā iet grūtāk, kuriem ir pofig par mācībām, kuriem skola atgādina mocību kambari, tiem, protams, piga.
Manuprāt, būtu jābūt tā, ka skola drīzāk aicinātu uz šādām ārpusskolas aktivitātēm bērnus, kuros saskata potenciālu, kas jāattīsta, vai arī redz, ka viņiem nepieciešams saskatīt to, ka skola nav tikai mā/mocības, vai arī tos, kuriem vienkārši iet grūtāk skolā, jo skola ir skaļš, superdinamisks un sarežģīts organisms, kas ne visiem ikdienā ir tik viegli sagremojams.
Manā skatījumā skolas vadība šeit klibo. Es nevaru piekrist tam, ka tiem, kuriem skolā iet viegli, mācību process un mācību rezultāti ir labi vai ļoti labi, būtu VĒL kā īpaši jālutina. Man šķiet, ka uzsvars būtu jāliek tur, kur skola vēl var pacelt bērna potenciālu vai arī vispār parādīt tādu skolas cilvēcisko pusi. |
