Sūrreālisms - Post a comment

Applūdusī patvertne pie ex-lidostas
Rodas priekšlikums iz telefona klausules – doties patvertņu medībās! Kāda runa – esam pēc 5min gatavi un iekšā busiņā. Uz tā grīdas – 2 himzas (ķīmiskie aizsargtērpi). Lavierējot cauri Rīgai tās piebāztākajā laikā (ir nedaudz pāri sešiem vakarā), pēc brīža esam mērķī un uz maiņām izrotājušies ar himzām un iebriduši līdz celim pilnajā patvertnē. Tā – mazgabarīta un brīva no priekšmetiem. Vien nostāvējuša ūdens smarža, mitruma dekorētas iekštelpas un daži priekšmeti, kuri peldēja pa dabas rotāto ūdens virsmu – ugunsdzēšamais aparāts, krēsli, spuldzītes un dēļi. Bradājums 10 min ilgumā, taču to laikā tika zaudēta nevainība - pirmā reize ar izsargāšanās līdzekļiem iekš tik vilinošā, ieaugušā miklā cauruma!


VSCPF
Šis ir nākamais pieturas punkts, kuru sasniedzam pēc laba maldīšanās laika ap Kalnciema rajona ciematiņiem papildus dalībnieku meklējumos. Esam uz vietas vēlu – novērojama jau krēslas tuvošanās – lieliski! Objektu dekorē dažas jaunas pazīmes – uz teju katras ēkas ir saskatāma sargāšanas pazīmes un uzraksti „Privātīpašums”. Taču drīz nozūdam „Vampīrēkas” (vecākais fabrikas korpuss, ieturēts klasiskas arhitektūras stilā) bezgala plašajos un lieliskajos pagrabos. Iepriekš tajā bija būts divas reizes, ja nemaldos. Bet, ja nemaldos šajā sfērā, maldos citā – es, muļķītis tāds, biju uzdrošinājies iedomāties, ka iepriekšējās reizes izstaigāju visu pagrabu. Ha, ka tik ne ar – trešdaļu varbūt biju izstaigājis iz šīs tūkstošiem kvadrātmetru tumšās, miklās un velvētās platības, kuru īstais īpašības vārds ir „horror”, kuru paspilgtina pulksteņa ciparnīcas atspoguļotais laika ritējums, kurš izpaužas arī pilnmēness lauztā tumsā aiz sienām. Iekštelpās, protams, Mēness nav – ir tikai mans un manas dāmas lukturītis, nebeidzamie pagraba plašumi ar tajos mītošajiem elektroagregātu un ražošanas iekārtu karkasiem. Atrodam arī avīžrakstiņu ar virsrakstu „Slokas pamatskola iejūtas jaunajās telpās”. Atradums rada sajūtu, kāda rodas spēlējot klasiskās Survival Horror spēles – tajās šādi dokumenti skaidro stāstu un stāsta to – un tieši šeit ir kas līdzīgs – objektā atrodam rakstu, kas saistīts ar objektu. Nu, dikti jauki. Protams, - citos objekta cehos mētājās bezgalīgas dokumentu kaudzes par šo fabriku, taču šis papīrītis pamanās kļūt par īpašu – varbūt sava negaidījuma dēļ. Noteikti, ka tā.
Tā nu tur vandamies pa lieliskajiem plašumiem – uzejam vairākas iztukšotas noliktavas un pēc naftas produktiem smaržojošas zonas. Pelējuma smaka tās koncentrētā formā – kura atrodama noliktavās uz mitruma marinētajām koka konstrukcijām - nedaudz jau liek galvai sāpēt. Atmosfēru definē arī distancē pilošais ūdens, kas rod plašu rezonansi tukšajās betona telpās. Bradājot paiet stunda, varbūt divas un atskan mans telefona zvans, kurš ir Akira Yamaoka darbs Don’t Cry iz Silent Hill pirmās spēles OST. Priecīgs neceļu klausuli, jo tieši mūzika iz lieliskākās šausmu videospēļu sērijas pietrūka stinguma krampju iedvešanai – jau bez mūzikas un divatā iekš šiem pagrabiem rodas tik garšīgā baiļu sajūta, kura darbina fantāziju dažnedažādos virzienos, - soļu atbalss un ambientās objekta skaņas spēlē dažādos jokus ar smadzenēm. Neceļu vēl dažas sekundes – priecājos par mūziku, kuras vārds ir Horror un Industrial – tā dzirdama gan iz telefona skaļruņa, gan atbalss veidā no visām pusēm! Konkrētais skaņdarbs skanēja iekš slimnīcas un Nowhere. Un tieši nekuriene bija tas caurums, kurā pašreiz ar smaidu dvēselē bijām. Apžēlojos par zvanītāja pacietību un paceļu – pārējie jau mūs gaida ārpusē! Nākas pamest pievilcīgās, estētiskās un nakts burvības šausminātās pazemes telpas, kas tiek darīts lēnām – luktura stari vēl minūtes desmit šķēla kondensāta radīto miglu vismaz 200m garumā. Nebeidzami labirinti. Pazemes estētika, kurā jāiebāž savs deguns būs vēl ne reizi vien! Izejot no pagrabiem caur vairākkārt degušo ēku, rodas apjukums – šādā diennakts laikā nebija būts šajā galā. Patiesību sakot – šajā ēkas pusē arī dienas laikā nebija būts. Taču tiek uzmeklēti orientieri – skursteņi – un drīz jau esam pie autiņa, un vēl nedaudz vēlāk - atceļā uz Rīgu. Bet te arī turpinās uzsāktais piedzīvojumu gars. Caurlaide, kuru iegādājāmies iebraucot Jūrmalā, kaut kāda prāta aptumsuma dēļ tika iedota manai dāmai, kura dzīvo Jūrmalā un tika izlaista turpat. Un braucot pār Lielupes tiltu – redzam bākugunis. Skaidrs – ir pakaļā! Taču mums veicas – policistu kungi jau ir aizņemti ar citu transportlīdzekli. Tātad, tiekam nepatīkamajai situācijai garām bez starpgadījumiem.
Nedaudz tālāk paņēmām arī stopētāju, kurš vēlējās nokļūt līdz Rīgai – lai jau paskatās uz busiņa salonā esošajām himzām un militāra paskata somu. Sākām pļāpāt par to, ka vajadzētu apmeklēt vienu pa ceļam esošu patvertni un ielīst tajā – ja nu kaut kas skaists un foršs?! Pasažieris droši vien jau bija apradis ar situāciju pēc dažiem jociņiem par to, ka mēs tādi alkatīgi – par braucienu vēlēsimies miljonu! Jau glīti ieskrējušies, sākām ar Spamu muldēt par to, kā nu mēs tā neiemēģinājām CO2 pistolīti. Spams:
- Pašaujam pa logu!
- lol, pa logu? Kā tad!
- Nu, tad Rīgas centrā kaut kur!?
- Ok, tikai jāizdomā vieta.
- Aptverē ir 15 bumbiņas un ir rezerves aptvere. Skrotis ir no mednieku veikala.
- Pusautomātiskais šaujamais?
- Jā.
- Ok, tad pašaudīsimies centrā!
[svešais pasažieris kļūst aizdomīgi tramīgs un paskatās ar periferiālo redzi]

Tuvojamies Majoriem – esam pie dzelzceļa stacijas un tur vilciens. Pasažieris steidzīgi, ar nervozu smaidu, izmet – Vai nevar šeit izlaist? Brīdi vēlāk viņš atkārto sakāmo skaļāk – šoferis nebija sadzirdējis. Jā, var – apstājamies un izlaižam šo ārā, un šoferītis nepaņem naudu. Sākām ar Spamu smieties – droši vien, ka es ar gribētu tikt ārā no mašīnas, kurā sēž 3 matainie, kur pa salonu mētājās CA aprīkojums un kur divi aizmugurē esošie runā par to, ka šaus pa logu un Rīgas centrā (varbūt šis bija palaidis garām, ka tā ir CO2 pistolīte, līdz ar to satraucās).


RA Pagrabi
Ir nedaudz pirms pusnakts. Šis ir nākamais bradājuma mērķis. Nakts aizsegā esam iekļuvuši apsargātajā teritorijā un nedaudz vēlāk – jau iekštelpās. Arī šeit biju bijis reizes 2, ja nemaldos. Un līdzīgi kā ar VSCPF – daudz kas bija palicis neapmeklēts, tātad, jauns. Labi, ka bija rezerves baterijas fotoaparātam – iemūžinu viduslaiku ceļļu pagrabu estētiku gan ar, gan bez zibspuldzes palīdzības. Žēl, ka nebija statīvs – varētu veidot ilgās ekspozīcijas, notverot daudz labākus kadrus, nekā zibspuldze jebkad spētu piedāvāt. Taču izlīdzos arī ar LED Lenser radīto gaismu, naivi cerot uz roku stabilitāti, lai kadri nebūtu izplūduši. Velti tas, protams, vairumā gadījumu ir. Taču no 5 kāda viena asāka bilde sanāk, kura arī tiek atstāta – nākas vienu kadru atkārtot reizes 5, šādi radot ~300 bildes, no kurām paliek ~50, - kā jau ierasts.
Ak, šie alus pagrabi ar karkasiem, kuri nelietīgi liecina par to, kas šeit atradies – milzīgas alus mucas divos stāvos, izkārtotas rindās, kur vienu rindu veido ~30 mucas. Ak, šī Dievu dzira, kuras šeit vairs nav. Tā vietā – šī laika realitāte, kura ir ne mazāk pievilcīga – aprūsējušas flīzes, sarkano ķieģeļu sienas, agregātu un mucu turētāju karkasi un kopējā pagraba arhitektūra, kura pauž 1900. gadu sākumu un agrākus laikus, kad alus darītava tika celta.
Ja Slokā bija nedaudz kondensāta, tad šeit bija krietni vairāk. Pagrabos bija paaugstināts mitruma daudzums neseno plūdu dēļ, – pilieni uz dažādām konstrukcijām pildīja atstarotāja funkcijas, atstarojot to priekšmetu krāsu, uz kuriem šie pilieni atradās. Atkal nāca skumja par statīva neesību, taču mēģināju arī šeit veikt trīcošo roku makro – ar LED Lenser un ar zibspuldzi. Jāpiezīmē, ka šie pagrabi ir varbūt pat glītāki par VSCPF pagrabiem, lai gan izmēros ir krietni mazāki. Lieta tāda – šeit viss ir flīzēts, ir viduslaiku arhitektūra ar dažādiem šo laiku elementiem – tādiem kā durvis, eņģes, arkas, rokturi – un beigu galā šeit taču ražoja alu, ibio!!! Šāds saturs automātiski aizēno citu pagrabu plašumus, lai gan salīdzināt nav korekti – katrai vietai piemīt sava neatkārtojamā būtība un salīdzināšana vien nodara ļaunumu pašam salīdzinātājam. Taču viena veida salīdzināšana gan ir pati objektivitāte - pagājušajā reizē, kad šeit viesojos, katlu telpā bija i katli, i caurules, i mēraparāti, i krāsnis. Bet tagad - caurumi tā vietā. Kāds nopietni padarbojies ar autogēnu. Runājot Finkla vecmāmiņas vārdiem: [viņi] should die of gonorrhea and rot in hell. Would you like a cookie, son?
Domājams, ka būs iespējams sarunāt ar apsardzi šo pasākumu noturēt šeit - viena vareni estētiska un daļēji saturiski piemērota vieta!

Labi, pietiks šeit rakstīt – turpināšu klausīties lielisko Āzijas Dark Ambient (patreiz Enemite) un Silent Hill universa OST, darot ko citu.

Bildes sekos pirmdien, droši vien (pašlaik netieku tām klāt).