Pagātnes alus darītava

« previous entry | next entry »
Mar. 9th, 2009 | 02:14
Skan: Lustmord - Point Of No Return

Tā nu sagadījās, ka biju slims un kārtējo reizi pēc terapeita apmeklējuma, tikai šoreiz ar glītu rentgenuzņēmumu rokās, devos aplūkot blakus esošo objektu, kura āriene pauda nepārprotamu pamestību. Intereses pēc apgāju tam apkārt pa perimetru un guvu apstiprinājumu par tā (ne)apdzīvotības stāvokli – noliku objektu prātā drīzai izbradāšanai, kuru veicu pagājušajā nedēļas nogalē.
Objekta baudīšanu sākām ar tā velvēto pagrabstāvu dailes uzsūkšanu sevī – tā pagrabu smarža! To es varētu elpot caurām dienām. Patiesību sakot, būtu ļoti tīkami pievienot pagrabsmaržas molekulas ikdienas gaisa sastāvam. Bet nu, tā ļaunā asimilācija darītu savu grēka darbu.
Lai nu kā, priecājāmies par plašajiem, tīkami saltajiem un viduslaicīgi velvētajiem pagrabiem, kuriem tur vajadzētu būt vismaz kopš 1815. gada – laiks, kad tika dibināts uzņēmums, kurš visnotaļ braši saimniekoja šajās lieliskajās pagraba telpās, piepildot tās ar dievišķo dziru – alu.

Gājām un visapkārt mums bija pamatīgas mūra sienas, padziļināti ventilācijas caurumi sienās ar durtiņām, kuri izskatījās pēc senīla morga ailes sienās; telpu stiprinošas velves ar balstošajām struktūrām; agregātu pamatu paliekas uz grīdas un apaļi nospiedumi sienās, kas liecināja, ka šeit ir bijušas milzīgas kārotā dzēriena mucas – ozolkoka, vēlams, hehe.
Telpas piepildīja atbalsoti mūsu krakšķošie soļi, balsis un fotokameru mehāniskie trokšņi, kuri eleganti savijās ar sarūsējušu durvju balsīm un vokālo priekšnesumu, kuru radīja telpas ambience un akustika – nespēju atturēties no growlošanas šajās lieliskajās sienās, kā arī vēlāk skaistās balss īpašniece nespēja atturēties no telpu piepildīšanas ar skaistu Ave, Maria dziedājumu. Rezultāts bija interesants un nepiespiests priekšnesums iz Ambient plauktiem, kurš sevī apvienoja visnotaļ nestrukturētus elementus: soļu skaņas, smalko dāmas balsi, mežonīgo growlu, cilvēku čalas, rūsas skaņu un fotokameru mehānismu ritmisko skaņu. Esot šajos pagrabos mēs ne tikai guvām lielisku pastaigu vēsturē, bet arī grausta simfoniju, kuru viens no mums pa kluso arī ierakstīja. Uz vietas tā bija lieliska sajūta – enģeliski, dēmoniski, industriāli un pamesti. Estētiski un atmosfēriski.

Pēc pagrabu piedziedāšanas/piegrowlošanas, devāmies tālāk augstāk, pa ceļam skatot palikušos caurumus no alus ražošanas iekārtām, dažādas glītas, senas telpas, kur dažas bija flīzētas, dažas velvētas, bet dažas – masīvas, bet visas – viesmīlīgas pamestības pilnas.
Kā vienu no interesantākajām telpām jāpiezīmē ir potenciāla katlu/krāšņu telpa un arī gāzes sadales telpa, kura bija teju tik labā stāvoklī, ka pagriežot krānu atlika tik vien kā dzirdēt gāzes šņākoņu. Bet protams, gāzes tur nebija – bet bija klade uz dežuranta galda, kurā atstājām sava laika pēdas.
Tāpat šīs telpas sākumā bija skapji ar uzlīmēm un etiķetēm, kuras liecināja par specifisku alus mīļotāja gaumi – tās visas kā viena pauda stiprināta alus būtību un etiķete ar mazāko alkohola procenta attēlojumu bija 12%, ja nemaldos. Pārsvarā dominēja etiķetes un alus paliktņi, kuri pauda, ka tās apzīmētais dzēriens satur 15% alkohola. Pamatīgi stiprināta gaume, tā teikt.
Bet minētā krāšņu telpa – tajā atradās gan etiķetes, gan tehniskā dokumentācija, gan milzīgas krāsnis, gan darba instrumenti, kur viens bija arī liesmu metējam līdzīgs priekšmets…
Un blakus šai krāšņu telpai atradās arī dažādi darba kabineti, kuros vēl bija šis tas palicis no alus ražošanas verķiem, precīzāk – to reizinātājiem.

Vēl interesantas lietas bija citviet ēkā esoši slēdži, kuri rotājās ar dažādiem uzrakstiem par to, ko tie aktivizē vai deaktivizē. Kādas ražošanas ēkas jumta stāvā kā reiz bija šādu slēdžu kopums, kurš teica, ka tie aktivizē gan Miežu elevatoru, gan Iesala elevatoru uz dzirnavām, gan Graudu kaltes Griezēju, gan dažādas dzirnavas. Kopumā tur bija 10 slēdži, kuri bija ieskauti skaistu vadu lokā, kuriem sekojot, varēja nonākt arī pie attiecīgajiem agregātiem, kurus no nokrišņiem sargāja koku siju stiprināts jumts.
Viens no interesantākajiem izsekojamajiem objektiem bija griezējs, kurš bija palielas telpas augšā – tāda kā skursteņa pamatnē. Telpas apakšā bija daudz konusveida izciļņu un pati telpa bija vismaz padsmit metru augsta. Pēcāk, sekojot šauru koka kāpņu līkločiem, nonācu pie paša griezēja, kurš atgādināja draudīgu lidmašīnas dzinēju ar visu propelleri. Turpat bija arī lūka uz jumtu, no kura varēja redzēt gan slimnīcas teritoriju, gan pakrietnu daudzumu mīlētās (arhitektūra, pilsētvide), reizē nīstās (cilvēki) Rīgas.

Pēc lodāšanas pa bēniņiem, devāmies uz dzīvojamo kompleksu, kurā bija visnotaļ plašas telpas, aktu zāle, neliela bibliotēka un dzīvojamās telpas, kur viena pauda dzīvu vēsturi ar dažādiem, visiem zināmiem žurnālu plakātiem, kuri bija izkārtoti cieši viens otram blakus un aizņēma visas sienas, izstarojot nostalģiju un aizgājušo laiku auru. Kā patīkama tikšanās bija ar tādiem plakātiem kā Merilin Manson; X-Files; 90210; Modern Talking; Rex; Scooby-doo; Mortal Kombat II; Metallica un neskaitāmi daudzi citi, kuri burtiski atgrieza mani bērnībā. Kā vēl viens tīkams pārsteigums no dzīvojamās ēkas ir jāpiezīmē kādas kastes atrašana – uz tās ar glītiem, vienkāršiem burtiem bija rakstīts Video Game. Tā bija kādas Nintendo klona konsoles iepakojums – vēl viena no lietām, kura atgrieza bērnībā un lika pasmaidīt.

Kopumā – akustisks, atmosfērisks, tīkams un nostalģisks bradājiens, kurš atstāja aiz sevis vismaz vēl viena apmeklējuma potenciālu – lai apskatītu pāris neapskatītos korpusus.


Vēl bildes te
 

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {0}