Sūrreālisms - Post a comment

Pirmo reizi runājot par šo Adrian Lyne filmu, netiku pret to bijis pienācīgi izzinošs un informējošs - sajūsma par filmu pirmajā gadījumā radīja zemas kvalitātes rakstu. Jā, protams, ka filma ietekmēja Silent Hill universu un protams, ka tā vizuālo šausmu mēdiju valodā ieviesa iepriekšējā rakstā minēto jauninājumu. Bet ko tas īsti pasaka par filmu un tajā esošo? Tā īsti neko...

Stāsts:
Īsumā - Vjetnamas kara veterāns ved vienkāršu, idillisku un dvēseliski siltu dzīvi - iet uz darbu pastā un tur, kā arī mājās, viņu sagaida mīlēta, rūpju un mīlestības pilna sieviete. Bet paralēli šai idillei ir vēl vairākas protagonista esības dažādos savas dzīves laika posmos un viņa šausmīgākie murgi nav vis sapnis - tas ir viņš pats! "The most frightening thing about Jacob Singer's nightmare is that he isn't dreaming."
Stāsts ir par cilvēka psihi un nāves uztveri, kura glīti savienota ar Austrumu un arī kristietības priekšstatiem par nāvi un pēcnāvi, dvēseles ceļošanu uz pēcnāves dzīvi. Stāstu var mēģināt sadalīt trijās daļās - trīs protagonista dzīves laika posmos, trīs realitātēs: dzīve ar sievu un trim bērniem; Vjetnamas karš, kura traumas atstājušas pamatīgu iespaidu uz trešo esību, kura ir dzīve ar citu sievieti, kuru iepazinis pēc kara un pēc tam, kad sieva viņu izmetusi no savas dzīves. Vēl var pievienot vienu atsevišķu, pastāvīgu, vienmēr līdzi esošu realitāti un prāta instanci: nāve. Pirmajā dzīves posmā protagonists ir mīlošs vīrs un tēvs 3(2) bērniem; karā - ierindnieks; trešajā - pamatposmā - pastnieks ar iepriekšējo posmu atmiņām. Bet šīs trīs filmas būtības nav saistītas vienotā hronoloģiskā ritējumā, t.i., nav tā, ka posmi cits citu secīgi mainītu, veidojot stāstījumu - Jacob's prāts filmā nepārtraukti šaudās pa šiem dzīves posmiem, izdzīvojot notikumus no jauna - vienu brīdi stāsts ir par pirmo posmu, pēcāk par trešo un tad par otro, bet tad kārtība mainās - stāsts par trešo posmu, tad pirmo un otro un pēcāk kārtība mainās atkal. Ar šādu struktūru filma rada apjukumu, sirreālisma izjūtu un rosina skatītājā sekošanu sev līdzi, lai izprastu un atrastu kopīgu skalu, pēc kuras definēt filmas laika ritējumu.

Kinematogrāfija:
Progress filmā/stāstā vērojams kaut vai tīri sekojot tam līdzi un domājot, vai arī ievērojot kino valodas paņēmienus - kopīgus elementus, kuri savieno šos četrus hronoloģiski analizējamos laikus/stāstus - pārtrauktos un savstarpēji sajauktos, mijiedarbojošos fragmentos, kur katrs no tiem rit savu laiku, kurš tiek pārtraukts ar pēkšņu prāta ceļojumu citā instancē, lai pēcāk atsāktos pārtrauktājā vietā ja ne hronoloģiski, tad vai nu idejiski, vai simboliski, vai vēstoši. Kinematogrāfiski šāda ceļošana ir nodrošināta ar dažādām detaļām: elementiem, kuri savstarpēji savieno visas protagonista prāta esības. Tādiem kā tuvinātiem (zoom +) un attālinātiem (zoom -) tuvplāniem, kuri sasaista un veido subjektīvo realitāšu pārejas; notikumi - aizmigšana/atslēgšanās, piemēram, - kuri katalizē pārejas uz šīm šķietami sapņainajām vietām, radot sajūtu, ka nav iespējams noteikt kura no īstenībām ir patiesā, bet kura ir atmiņas un vīzijas, sapnis... Līdzīgu funkciju pilda arī kadrējumi, kuros esošā vide vai priekšmeti saista šos posmus, u.c. Un kopā šīs stāsta puzles detaļas, apvienotas ar minētajām kinematogrāfiskajām gudrībām, veido kopīgu stāstu un kino - prāta cīņu ar nāvi un saviem iekšējiem dēmoniem - parādību, kura ir daudzkārt baisāka par jebkuru fikciju, jo no tās nevar aizbēgt, jo tā dēmoniskā parādība esi tu pats un tavas iekšējās cīņas ar to, kas tevi saista un notur pie fiziskās pasaules. Bet šī parādība ne vienmēr ir ar dēmonisku, baisu dabu - viss ir atkarīgs no subjekta.

Žanru kokteilis, Horror:
Tas, kas filmu padara par bagātu, ir dažādu kino žanru kokteilis - pamatā ir Drāma, vietām ir Komēdija (ne jau nu Scary Movie vai Gin gwai 10 izpratnē, bet gan komēdija kā sirsnīgas drāmas elements silta smaida izraisīšanai), vietām ir Šausmas un citviet - Trilleris un vēl ir nedaudz no Detektīva. Un šie elementi, mijiedarbojoties viens ar otru, rada saturīga, dziļa darba sajūtu, kurā katrs no šo dažādo žanru elementiem var parādīt sevi no labākās puses. Sevišķi Šausmu aspekts.
Runājot par kadrējumiem - pamatā filmā ir labi un vidēji labi izgaismotas vides/telpas, kuras zemapziņā un apziņā netiek asociētas ar šausmām, radot drošības ilūziju. Ja šim vizuālajam, mierīgajam atainojumam pieliekam klāt drāmu un sadzīvisku humoru, iegūstam relaksējošu vidi - tādu, kurā šausmām nav vietas. Bet - cilvēku veido ne tikai pozitīvais. Vēl ir personiskās šausmas - iekšējie dēmoni. Un ja tie manifestē sevi šajās gaišajās telpās, šausmas iegūst ārkārtīgi lielu potenciālu tieši tā pēkšņuma, reizē neizbēgamības dēļ.
Šī filma savā šķietami idilliskajā vidē ienes neizbēgamo - sevi un savus vienmēr līdzi esošos dēmonus, kuri šajā filmā manifestējas pēkšņos un dēmoniskos, abstraktos tēlos, kuriem piemīt nedabiskas kustības un kuri sevis atgādināšanai izmanto šķietami nepieklājīgi drošas vietas, tādējādi garantējot pēkšņumu un šausminošu pārsteigumu, kur baidīšanu nodrošina minētā novitāte (Horror radīšanas paņēmiens), skatu leņķi un protams, ka mūzika, kura šajā filmā ir tīkams darbs, veidots ar ambienci un sintezatoru, atstājot klišejisko orķestri otrajam, ja ne pat trešajam plānam.

To, kādēļ filma man tik ļoti patīk, var skaidrot ne tikai ar šo Silent Hill iedvesmojošo elementu klāstu, bet arī ar:
- lielisko filmas stāstu/idejām/scenāriju;
- pēc būtības neskaidrajiem kadrējumiem, kuros lietas skatāmas bez maz vai ar periferālo redzi, tādējādi šis redzētais/neredzētais atstāj vietu fantāzijai, kas, savukārt, ir ietekmīgs Horror radīšanas paņēmiens;
- labo, uzrunājošo aktierdarbu, kas jau bez dialogiem pauž daudz filmas dramatiskā smaguma;
- filmas viegluma un smaguma apvienojums ne tikai stāstā, bet arī kinematogrāfiski - saulainas vietas mijiedarbojas ar neizskaidrojamu šausmu pilnām, psiholoģisku tumšām vietām, radot šausminoši tīkamus, spēcīgus psihes kontrastus;
- notikumu vietām (slimnīcas, pamesta pilsētvide un deviņdesmito gadu Amerika);
- daudzās šausmu filmās izmantoto, šajā filmā radīto horror elementu;
- to, ka filma glīti prot apvienot dažādos kino žanrus, nodrošinot iedarbīgu vidi šausmām, kuras ilgi, ilgi pēc tam sēž prātā;
- u.c.

Tiesa, jāpiezīmē, ka nosaukt šo filmu tikai par šausmu filmu šausmu filmas (sevišķi ASV) izpratnē īsti nevar - tas vienkārši nebūtu godīgi pret filmu. Drīzāk varētu teikt, ka filma ir Drāmas, cilvēcības, nāves un Šausmu apvienojums vienā lieliskā, salīdzinoši nelineārā filmā. Psiholoģiska kino pērle, kas skumji atgādina to, ka arī Amerika reiz radīja izcilu un gudru šausmu kino. Filma, kura daudz labāk un baisāk garšo atkārtotas skatīšanās reizē, jo ar kinematogrāfiju ir panākts, ka zinot tuvojošās briesmas, tās ir vēl baisākas - iespējams, ka sevis neizbēgamības dēļ. Patiesību sakot, filmu esmu redzējis kādas piecas reizes un ikkatra no nākamajām skatīšanās reizēm sagādā bagātāku pārdzīvojumu, izraisot gan dziļu aizkustinājumu, šausmas, spriedzi, drāmu un mistēriju. Ļoti, ļoti, ļoti lieliska filma.

P.S. Šodien uzzināju jaunumu. Citēšu wikipedia:
"Variety magazine wrote that producer Alison Rosenzweig is at work with New Line Cinema on developing a remake Jacob's Ladder, with a possible release in 2010."
Nebūtu jau slikti - desmitajā gadā sola otro Silent Hill filmu un būtu arī interesanti tajā pat gadā redzēt remake filmai, kura iedvesmoja Silent Hill universu. Būtu interesanti par spīti tam, ka neciešu rimeikus. Bet, kas zina - ja nu šoreiz izdodas (naiva cerība).

Treileris:
http://www.youtube.com/watch?v=I0kW6xuxtPU