Sūrreālisms - Stalker @ Valsts Slokas CPF+HVZobjekts

Vilciens un dzelzceļš pļavas vidū. Uzrāpjos uz pirmspēdējā vagona un ar tiešu mašīnīsta svētību uzsākām ceļu. Viens no vagona pēdējiem riteņiem negriezās - bija pārlieku ierūsējis. Man sametās nedroši, bet turpināju ceļu, sēžot jāšus uz sarūsējušās kravas mucas vagona.
Bija uzņemts krietns ātrums, līdz redzēju šķēršļus - stabus un elektrolīniju. Sāku manevrēt un izvairīties, veicot rodeo cienīgus trikus. Bet zem tilta tomēr nenoturējos un nokritu, paliekam karājoties pie kādas atlūzušas tilta caurules. Tā bija kā rene un ar savu gredzenu turējās pie citām spīdīgām un jaunām caurulēm, kuras bija pie griestiem, ļaujot pa tām slīdot, izvairīties no ķīmiskajām briesmām zem kājām dažādu toksisku un skābes peļķu izskatā.
Kāda mākslīga balss nosauca un aprakstīja katru no tām un ar šo cauruļu sistēmas palīdzību man izdevās pārvarēt visus šķēršļus.

Bet joprojām bija jāgaida vilciens. To arī darīju. Nākamais mans vagons bija kāda milzīga trapecveida tvertne. Un sēdējām uz tās mājām - es un kāds svešinieks. Vagons bija reizes 5 augstāks par iepriekšējā vilciena mucas vagonu un es nodomāju - ja jau šāds milzīgs vagons tiek cauri visam, tad kamdēļ es baidījos no tiem šķēršļiem, kuru dēļ nokritu?
Lai nu kā, arī te nācās pieliekties, lai galvu nepazaudētu elektrolīnijas dēļ, nācās arī karāties kā karogam pie vagona sāniem, kad elektrolīnija bija pārāk zemu, un censties nepazaudēt kājas ceļmalas metāla stabos...
Rūsa bija pieteikusi vagona malas un tās sāka locīties kā konservu bundžas vāki, uz kuriem bija liktas mūsu dzīvības, kad elektrolīnija tik tikko neskāra vagona augšu.
Veiksmīgi pārvarējuši nāves briesmas un veselā sastāvā drīz bijām vagona iekšpusē un turpinājām mierīgi baudīt braucienu, līdz nokļuvām galā.
Mērķis: kāds objekts. Nodevos tā pētniecībai gaišajā rīta gaismā, lēnām dodoties uz priekšu. Izpētes laikā sastapu
kādus bērnus, kuri neticami veikli kāpelēja pa bīstamajām konstrukcijām. Saņēmos arī drosmi un pats sev par pārsteigumu drīz vien atrados augstākajā punktā tajā angārā, līdzās zēnam, ar kuru aprunājos un smējos, ka nu ir sūdi - kā es tikšu lejā? Par laimi tur bija nepieklājīgi gluda un branga armatūra, pa kuru varēja glīti nolaisties lejup.

Aptuveni šajā vietā man līdzi ir brālis un pēc objekta UEapskates, zagām no tā puspamestajām noliktavām dažādu mūsdienu tehniku. Es savācu daudz krāmu, bet brālis pirmo PlayStation konsoli. Turpinājām ar guvumu lavīties starp šķēršļiem, domājot par izkļūšanu.
Beigu galā pēc stundām ilgiem mēģinājumiem guvumu iznest, atstājām to ēkā tuvu izejas punktam.
Ja no sākuma tur nonācām divi, tad tagad bijām trijatā lielajā objektā un sākām parkour pa betona stabiem un lūžņu kaudzēm, bet brālis netika līdzi. Vēl tur bija 3 maziņie cilvēciņi - vietējie. Iepazīstināju visus ar manu brāli un turpinājām aktīvo bradājumu. Tad nu lēnām kāpām pa jumtu un es nemitīgi viņam atkārtoju: "Es Tev parādīšu, kas ir Sloka!". To arī darīju, rādot grandiozo daili brālim.
Pēc tam nokļuvām aktīvākās zonās - noliktavās. No sākuma tās bija tukšas pamestu krāmu noliktavas, bet pakāpeniski pārgāja aktīvākās, līdz pat pārsteidzoši lielai un teju tukšai pārtikas noliktavai viņā galā.
Vienā no noliktavām uz tikpat augstiem haotisku matriālu krāvumiem, cik stabi (~20 - 30, varbūt 40 m) strādāja vairāki mana vecuma cilvēki. Uzlīdu pie viena no tiem un baidījos no pēkšņa uzliesmojuma un tam sekojoša elektrības zuduma. Blakus esošais mani neredzēja, bet ar rūpju pilnu smaidu paskatījās lejup uz vainīgo, kurš ar ķerru bija trāpījis uz augstsprieguma pārmiju/slēdzi. Nodomāju pie sevis, ka pilnīgs idiots, ko vēlāk apstiprināja pats idiots, vairākkārt atkārtojot šo pašu kļūdu.
Tad otrā noliktavas galā pamanīju kādu rosību - inspekciju un baidoties no zādzības atklāšanas, metos pie cita pēc patvēruma. No sākuma šis bija noraidošs, prasīja jo es šeit daru. Atbildēju, ka nodarbojos ar UE un vēlāk viņš piekrita palīdzēt, un pa šiem milzu krāvumiem aizveda mani ar brāli uz kādu padsmit metru augstu vietu, kur bija jālec lejup. Viņš sagatavoja lejā matraci un palīgtorni no negaršīgajiem papīra saldējuma vafelēm-trauciņiem. Baidījos uz ko tādu likt savu dzīvību, tamdēļ apsēju sev apkārt atrastos matračus, sevišķi sargājot galvu, un tad prātīgi lecu no karājošas pozīcijas. Nokritu uz matračiem kā pūciņa.
Tad lēca brālis un viņš nokrita uz galvas uz matrača un gandrīz lauza kaklu - to varēja domāt pēc nedabīgi sagrieztās galvas pēc kritiena.
Pēc kādām piecām milzīgi ilgām, stresa un ātrās palīdzības saukšanas pilnām minūtēm brālis bija atguvies un skrējām prom, skrienot arī gar atbraukušo mediķu autotransportu. Bijām prom. Relatīvā drošībā.

Pēc kāda laika iluzorā drošība bija galā un bijām spiesti bēgt no bruņotiem urlām, kuri mūs apdraudēja ar automātu, skriešus sekojot mums, bet mums mūkot prom ko kājas nes. Uzradās trešais pasākumad alībnieks: draugs no armijas, kuram bija īstas kaujas patronas un automāts, tad nu uzrāpāmies uz žoga, nokļuvām tā otrajā pusē un es kūdīju draugu atriebties. Viņš paklausīja un devās droši pie vainīgā un draudēja ar ieroci, bet urla nenobijās. Tad liku šim izšaut un viņš tā arī darīja, šaujot gaisā. Urla domāja, ka tukšas patronas un nāca draudzīgi rādīt savas. Draugs paņēma liela kalibra, sudrabotas patronas un saplēsa tās, metot pret akmeņiem, kur tās saplīsa gabalos un atleca viss lēti cinkotais apvalks. Tad draugs gāja viņam virsū, no sākuma šaujot trasējošām lodēm augstu virs galvas, bet tad knapi virs galvam, kad bija sasniedzis baru, līdz kuram draugs bija paspējis nomainīt vienu aptveri. Urlas nebaidījās - turpināja urloties pie sava BMW, kurš bija pielikts pie viena no tilta dzelzsbetona stabiem. Draugs atkāpās un pusceļā Kasparu sāka apšaudīt ar kaujas patronām no automātiskā ieroča ar diviem pāralēliem stobriem, bet urla ar savu helikoptera ložmetēja efektu nevarēja trāpīt un tā vietā rīkoja glītu ložu ceļu uguņošanu mūsu virzienā no niecīga attāluma. Tad bijām aiz žoga un drošībā - bet vai šoreiz ilgstošā?

Turpinājām slapstīties, līdz tuvu krēslai nonācām pie atstātā guvuma, kur lieku reizi to aplūkojām.
Te klāt atkal bija urla un sāka šaut, bļaujot, ka viņam ir jaunāko tehnoloģiju automāts. Bēgām prom no visa spēka, slepus starp šķēršļu spraugām vērojot viņa "jauno" šaujamrīku. Bet tas bija tas pats Uziks ar tukšajām patronām. Lai nu kā, bijām klusu un ļāvām viņam kā Shibito bezsmadzenīgi aizpatrulēt drošā attālumā.
Pēc incidenta nospriedām, ka neko neņemsim un devāmies prom, pirms iziešanas sakot viņam, ka jābrauc uz mājām paēst un pēc mana LED Lenser, un tad es viņam parādīšu beidzot to Sloku naktī. Un, ejot prom, ar kāru aci atvadījāmies no skaistuma ar pārliecību atgriezties.

Nonācām māju pilsētā - Saldū, un pa ceļam bija Saldus pienotava. Pie personāla vārtiem sargs strīdējās ar kādu un pagājām viņam garām, droši ejot arī cauri viņa purvirus turētājiem vārtiem. Īsi pēc tam sapratis notikušo, atvainojos sargam un teicu, ka sajaucām ieejas, un prasiju viņam mirstīgo ieeju pienotavā. Sargs norādīja uz kādu citu padomju laiku būdiņu. Devos tajā iekšā un prasīju atļauju staigāt pa veco teritoriju - ideja bija tur tikko dzimusi, bet kundzīte noliedza tādu iespēju, teica, ka jāprasa sargam. To nedarijām un devāmies prom no pienotavas, un nedaudz tuvojāmies vecajai teritorijai, kura bija ar tādu pat žogu, tikai pakalnā. Sākās negaiss, no kura gar pienotavas žogu un dažādu šķēršļu aizsegu, sākām mukt. Aizmukām atkal uz Sloku, apstājāmies angāros. Bet negaiss paralēli mums sekoja, it kā mākonis būtu kāda novērošanas/aizsardzības ietaise uz sliedēm. Pēkšņi nācās no tā zibeņiem mukt, slēpjoties aiz barikādēm. Man un vēl vienam tas izdevās visa ceļa garumā, bet līdzdāmai zibens trāpīja. Vairākas reizes tieši tajā vietā, kur mēs slēpāmies no tā, tas zibeņoja kā no automāta. Pēc tam, kad zibens triecieni bija vizuāli beiguši mocīt dāmas ķermeni, pakustināju to ar apava zoli. Un viņa bija dzīva.
Saņēmām viņu aiz rokām un, atbalstot uz pleca, stiepām prom, izkļūstot no objekta, aiz sevis atstājot spēcīgi izteiktu tuvojošos briesmu sajūtu.