Aka un Sadako Yamamura
Feb. 1st, 2009 | 11:07
Četru gadu garumā radīta dāvana.Viena no retajām dāvanām, kuru esmu radījis pats un dāvājis tik tiešām no iekšām. Viss sākās aptuveni 2005. gadā, kad strādāju savā pirmajā darbā - SIA Habulons, Saldū. Ziemeļvalstu (Zviedrijas, ja nemaldos) uzņēmums, kurā tika ražotas mēbeles no koka - pārsvarā priedes. Strādāju sagatavju cehā par telferistu, zēmeristu un palīgu - ko nu katru reizi vajadzēja un ko lika. Bet pārsvarā mani tur varēja atrast ar austiņām, klausoties mūziku, kuru tolaik saucu par Metal (SlipKnot, System Of A Down, Korn, u.c.) un turot rokās pulti (geimeriski, ne?) - braukājos ar telferi, transportējot ar to dažādus kokmateriālus no punkta A-Z. Vienmuļš, bet ne tas sliktākais darbs - reiz atradām sikspārnīti un ar to gājām baidīt maiņas sievietes, hehe. Un vēl tur mēdzām iedzert naktsmaiņās - sevišķi tajās, kad aiz loga bija -30. Bet ne par to ir stāsts.
Īstenais stāsts: no uzņēmuma galdniecības ceha paņēmu izbrāķētās sagataves, no kurām bija paredzēts taisīt tapiņas, šķiet. Aizvilku tās līdz mājām, pa ceļam vērojot pirmo ziemeļblāzmu manā mūžā. Vēlāk no tām uztaisīju attēlā redzamās dāvanas pamatni - uz cita puļķa uzmaucu smilšpapīru un pret šo darba rīku berzēju citu puļķi, iegūstot kāroto izdilumu otrajā puļķī. Darbību atkārtoju, iegūdams daudz tādu detaļu, kuras saliku un salīmēju kopā šajā pamatnē. No sākuma bija doma taisīt strūklaku, ja pareizi atceros - biju sācis darbu pie maziņa ūdens pumpja. Bet iecere apstājās. Šķiet, ka kaut kas nesanāca kā vēlējos. Tad nu tā arī šī pamatne palika neaiztikta līdz šā gada ziemai. ( ... tālāk ... )
Īstenais stāsts: no uzņēmuma galdniecības ceha paņēmu izbrāķētās sagataves, no kurām bija paredzēts taisīt tapiņas, šķiet. Aizvilku tās līdz mājām, pa ceļam vērojot pirmo ziemeļblāzmu manā mūžā. Vēlāk no tām uztaisīju attēlā redzamās dāvanas pamatni - uz cita puļķa uzmaucu smilšpapīru un pret šo darba rīku berzēju citu puļķi, iegūstot kāroto izdilumu otrajā puļķī. Darbību atkārtoju, iegūdams daudz tādu detaļu, kuras saliku un salīmēju kopā šajā pamatnē. No sākuma bija doma taisīt strūklaku, ja pareizi atceros - biju sācis darbu pie maziņa ūdens pumpja. Bet iecere apstājās. Šķiet, ka kaut kas nesanāca kā vēlējos. Tad nu tā arī šī pamatne palika neaiztikta līdz šā gada ziemai. ( ... tālāk ... )
Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories
UE sapnis: VSCPF
Feb. 1st, 2009 | 11:24
Skan: Nokturnal Mortum - Lunar Poetry
Sloka. Ierodos tur ar savam velosipēdam līdzīgu priekšmetu. Nostājos ar to gara koridora priekšā, pie lielā skursteņa. Nokāpju no tā, izņemu līdzpaņemto pārtiku un lēnā garā, pastaigādamies nelielā attālumā no braucamā, tiesāju to nosti.
Pastaigājos pa šo garo koridoru, acīs turēdams dārgo braucamo un izbaudu objekta sniegto grandiozitāti rīta gaisā.
Devos atpakaļ pie braucamā un sastapu tēti – nedaudz pie labākas veselības, bet vāji dzirdošu, nez kāpēc. Šis prasa – ko es te daru?
- Tā nu es te staigāju pa graustiem, baudu to estētiku, elpoju patreizējo rūpnīcas gaisu un, šķetinādams vāji pēc naftas produktiem un dzelzs smaržojošo apkārtni, iztēlojos rūpnīcu strādājam vai arī nododos Silent Hill tematiskai apcerei par objektu – visapkārt rūsa, asinis, lūpoša, savādi dzīva krāsa, lodā abstrakti monstri, grīdas un ielas betona/asfalta vietā klāj žogs un visapkārt skan metāliski trokšņi...
Garām iet kāda blonda sieviete, kura varēja būt bijusi kāda radiniece.
- Redz, kur nāk kāds!
- Jā, nāk gan.
Ar sastapto dāmu runājāmies un stāstīju viņai līdzīgu stāstu par to, ko šeit meklēju. izrādījās, ka šī arī nedaudz saprot no lietas un sarunas laikā viņa piezīmēja, ka viņai pazīstamajiem vajadzēja apmēram 20 stundas, lai šo objektu apskatītu. Es piemetināju, ka drīzāk visas 50 un tad vēl būtu par maz.
Pēc sarunas gājām katrs savu ceļu – ritenis kaut kā vairs neuztrauca un devos dziļāk objekta iekšienē.
Aizvandījos līdz kādām gaišas, sausas un putekļainas pamestības pilnām ofisa telpām un kaut kā iedomājos par ūdensapgādi objektā. Aizdomājos arī līdz tam, ka ūdenstorņa funkciju pildīja tas pats lielais skurstenis! Devos meklēt krānu, ar kuru piepildīt šo milzīgo ūdens tvertni.
Neilgi pēc tam biju to atradis un nedaudz no maksimuma piepildījis skursteni, cerēdams, ka patērētāju krāni objektā ir aizgriezti un ka varēšu iegūto spiedienu izmantot savam mērķim, kuru līdz galam nebiju vēl apzinājis.
Apzināju vien tik, kā atpakaļceļu uz sapņa sākumpunktu un tīkami stulbas idejas piepildītu sapni par Urban Exploration tēmu Slokā, kuru šoreiz pierakstīju.
Pastaigājos pa šo garo koridoru, acīs turēdams dārgo braucamo un izbaudu objekta sniegto grandiozitāti rīta gaisā.
Devos atpakaļ pie braucamā un sastapu tēti – nedaudz pie labākas veselības, bet vāji dzirdošu, nez kāpēc. Šis prasa – ko es te daru?
- Tā nu es te staigāju pa graustiem, baudu to estētiku, elpoju patreizējo rūpnīcas gaisu un, šķetinādams vāji pēc naftas produktiem un dzelzs smaržojošo apkārtni, iztēlojos rūpnīcu strādājam vai arī nododos Silent Hill tematiskai apcerei par objektu – visapkārt rūsa, asinis, lūpoša, savādi dzīva krāsa, lodā abstrakti monstri, grīdas un ielas betona/asfalta vietā klāj žogs un visapkārt skan metāliski trokšņi...
Garām iet kāda blonda sieviete, kura varēja būt bijusi kāda radiniece.
- Redz, kur nāk kāds!
- Jā, nāk gan.
Ar sastapto dāmu runājāmies un stāstīju viņai līdzīgu stāstu par to, ko šeit meklēju. izrādījās, ka šī arī nedaudz saprot no lietas un sarunas laikā viņa piezīmēja, ka viņai pazīstamajiem vajadzēja apmēram 20 stundas, lai šo objektu apskatītu. Es piemetināju, ka drīzāk visas 50 un tad vēl būtu par maz.
Pēc sarunas gājām katrs savu ceļu – ritenis kaut kā vairs neuztrauca un devos dziļāk objekta iekšienē.
Aizvandījos līdz kādām gaišas, sausas un putekļainas pamestības pilnām ofisa telpām un kaut kā iedomājos par ūdensapgādi objektā. Aizdomājos arī līdz tam, ka ūdenstorņa funkciju pildīja tas pats lielais skurstenis! Devos meklēt krānu, ar kuru piepildīt šo milzīgo ūdens tvertni.
Neilgi pēc tam biju to atradis un nedaudz no maksimuma piepildījis skursteni, cerēdams, ka patērētāju krāni objektā ir aizgriezti un ka varēšu iegūto spiedienu izmantot savam mērķim, kuru līdz galam nebiju vēl apzinājis.
Apzināju vien tik, kā atpakaļceļu uz sapņa sākumpunktu un tīkami stulbas idejas piepildītu sapni par Urban Exploration tēmu Slokā, kuru šoreiz pierakstīju.