running to stand still

 in other news, team Lady Bird all the way.

protams, protams, cilvēks tāda interesanta radībiņa, kaut kā visvairāk mācāmies no tā, kad ir gājis ļoti, ļoti slikti, liekas. un šis gads ir bijis tāds, par kuru liekas - tur vienlaikus bija trīs, četri gadi iekšā. es šogad ļoti, ļoti, ļoti daudz raudāju, es raudāju autobusos, trolejbusos, tramvajos, lidmašīnās, vilcienos, taksometros, uz velosipēda, pie bāra letes un aiz bāra letes (trū story, vienreiz nejauši uzliku 'ne to' albumu, kas visu atrāva vaļā un ko mēs klausījāmies kaut kad sen, sen, kad bijām vēl ļoti laimīgi), es vienreiz gāju ārā no "Nebeidzamās dzejas", jo tik ļoti iedūra kaut kur iekšā, ka gāju ieslēgties tualetē drusku pakaukt, raudāju visos savos darbos, liekas, vienīgi neesmu raudājusi vēl akadēmijā cita starpā. bet tai pašā laikā es šogad ļoti, ļoti daudz dejoju un smējos, vienreiz, piemēram, es dejoju pie tā paša nelaimīgā krievu hiphopa kaut kur Lietuvā kādas šosejas malā, kad braucām atpakaļ no Viļņas festivāla nr. 2, es dejoju shady bāros un es dejoju bāra darbā, reizēm pat aizvērām bāru ātrāk un vienkārši laidām dančus. iemācījos ar Anastasiju viņas skolas deju rutīnu pie Thriller, dejoju ar mazāko brāļa meitu mašīnā, dejoju no rītiem, lai iesildītos pirms saviem hiit vingrinājumiem, un dejoju muzejā. un jā, it sevišķi pēdējās dienās esmu atsākusi ļoti daudz plēst jokus, dažus smieklīgus, dažus - ne pārāk. bet tam nav nozīmes. 

it kā lielos vilcienos nekas daudz nav mainījies, bet iekšā, liekas, viss ir kaut kā citādāk. dzīvoju turpat, strādāju (+/-) turpat, tikai tas bārs nācis daudz nopietnāk klāt. joprojām turpinu sakost zobus un cīnīties ar doktorantūru, iestājos partijā. man joprojām ir divi kaķi, tiesa, citi - Matejiņa zaudējums bija viens no šī gada lielākajiem bēdu stāstiem, jo nav viegli un forši iemidzināt *savu* kaķi hepatīta dēļ, kad pat dr. Fj saka, ka zinkā, nebūs. bet tagad man ir Bo, un viņa vakar sāka kauties ar veļasmašīnu, un Serjožiņam arī ir priecīgāks prāts. beidzot izremontēju dzīvojamo istabu un gaiteni, pamatdarbā arī pārbīdīju, liekas, pāris kalnus un izstūmos cauri pāris adatas caurumiem (ko darīt tad, ja tulks prasa tādu summu, kādas nav, par titru sagatavošanu? visu pieraksti un sagatavo pats, bet paredzēto naudu samaksā korektoram), darbā nr. 2, izmantojot brīnišķīgo, brīnišķīgo kolēģu tīklu un aizmuguri, varēju turpināt strādāt pie projektiem, kuri man rūp, un arī sasniegt jaunas virsotnes, uzstādīt jaunas latiņas un nokļūt pie jaunām, cita līmeņa problēmām. un nepagurstoši priecājos par to, cik man visās manās darbavietās ir neatsverami lieliski kolēģi. 

un vēl es, protams, šogad izšķīros un nokrāsoju rudus matus, uzsāku un pārtraucu visādas fitnesa programmas, bet šobrīd esmu palikusi pie body boss, so far so good, un rīt ar ST iesim uz kačalku, jo kopā jautrāk un sen neesam tikušies. disciplīna brīžiem pieklibo, bet tas viss ir labojams, un šogad arī visus intensīvākos periodus, tas ir, sept.-nov. pārdzīvoju bez lieliem sarežģījumiem. piedalījos konferencēs, biežāk nekā gribētos jutos kā absolūts impostors, rakstīju mazāk, nekā gribētos, bet to arī nākamgad labosim. vēl man bija pirmais randiņš, kurā džeks man nesa nevis puķes (liekas, man neviens nekad nav nesis puķes), bet gan manu mīļāko aliņu, un cits randiņš, kur džeks man nesa kilogramu melleņu. joprojām ir, kam rakstīt trijos no rīta, kad sažņaudzas sirds un krūškurvis savelkas čokurā, un paliek grūti elpot, un joprojām ir cilvēki, kuru zvanus es celšu jebkurā diennakts stundā. tā ka no vienas puses, nekas daudz nav mainījies, no otras - viss ir ļoti, ļoti mainījies. 

biju vienās kāzās, diemžēl arī vienās bērēs. liekas, nevienās kristībās gan nē. 

un visskumjākais, liekas, tomēr ir saprast, cik es biju ļoti, ļoti nelaimīga un cik ļoti to biju normalizējusi. pieņēmusi kā pašsaprotamu, tāpēc arī no tā atiet un no tā izveseļoties ir daudz ilgāk, nekā gribētos. bet tā taču nedrīkst būt, un nākamreiz ir jāvar labāk. 

un tiešām, liekas - gadi ir bijuši visādi un ārprātīgi, bet šitik dziļš, neprātīgs un pārbāzts gads nebija bijis, liekas, kopš 2012. gada. un, protams, tas viss uz labu. varbūt es tomēr tagad to visu salikšu sakarīgās kastītēs un skaidri nodefinētos teikumos un tiešām kļūšu par skaidrāku, sirdsšķīstāku un smalkāku dvēseli. vai arī palikšu arvien vairāk awkward, kas to lai zina. bet, mīļā ciba, man īsti vairs nav bail, vai vismaz nav bail par to, par ko vienmēr ir bijis bail. nu, tas ir, man ir bail no daudz kā jauna, man ir ļoti bail no tā, ka es neatšķiru, kas man nāk par labu un kas mani salauž, bet es arī zinu, ka nākamreiz būs daudz, daudz labāk. 

īsi sakot, 2017. ir bijis ļoti, ļoti, ļoti pilns gads. tāds, kurā iekšā ir daudzi citi gadi, liekas. bet arī tāds, kas sākās un beidzās visnotaļ laimīgi, tiesa, pilnīgi atšķirīgu iemeslu dēļ. un tāds, kas pilnīgi iznīcinājis kaut kādu komforta zonas konceptu manā dzīvē un licis drusku pamainīt prioritātes. nākamgad mācīšos veselīgu egoismu un žonglēt ar vēl divām papildus bumbiņām (jo ar to visu, kas jau ir manā dzīvē, protams, nav gana). 

un, kaut arī šobrīd ir tā, ka paniski lasu horoskopus 2018. gadam, lai tikai izlasītu kaut ko par to, ka viss būs labi, arī pati zinu, ka drošvien jau viss uz labu.