4/14/18 01:39 pmviena no skaistākajām sajūtām, ko biju jau mazliet aizmirsusi, ir tā sajūta, kad saproti, ka esi tiešām pamatīgi laimīgs. un to ik pa brīdim arī skaļi izsauc, paziņojot, ka jūties patiešām, patiešām laimīgs - šeit un tagad.žēl, ka nevar smalkāk to laimi iedalīt un raksturot. bet šobrīd, piemēram, es esmu laimīga, jo sēžu saulē uz lieveņa, pirms brīža kārtīgi izlēkājos pa batutu, jo tā ir sajūta, kas man neapnīk, man ir kaut kāds litrs kafijas un laptops klēpī, un jāpabeidz pāris raksti, un priekšā iet diezgan mierīgais Kurzemes jūrmalas ceļš, aiz muguras dun jūra, un viss ir tik skaidri un skaisti. un varbūt, ja es vairāk mācētu pierakstīt šādus brīžus, kas ierindojas kategorijā ''ja šī nav laime, es nezinu, kas vispār skaitās kā laime'', es varētu mazāk pievērst uzmanību tiem visiem brīžiem, kas nav laimīgi. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/11/18 03:36 pm''Getting lost in the dark is my favourite part'' |
4/9/18 07:32 pmyup, vasaras sajūta alright: esmu pārliecināta, ka visi mani draugi (tieši tā, visi bez izņēmuma) priekpilni sēž terasēs, kas pēkšņi uzplaukušas, un dzer alu, bet es vienīgā visā pilsētā esmu uz nosodīto soliņa un strādāju.protams, protams, tā ir ilūzija. ne tikai tāpēc, ka noteikti vēl citi mani draugi strādā, bet arī tāpēc, ka es vispār prokrastinēju, strīdoties ar kaimiņiem un organizējot durvju promvešanas pēcpusdienu: visas durvis ir aizvestas uz atjaunošanu, remonts turpinās un pieaug apjomos. |
4/7/18 07:25 pmnopirku jaunu vecu riteni, tāds drusku omafiets, kas tomēr der arī garākiem izbraucieniem, un jau tā atbraukt no vefa līdz mājām bija pavisam, pavisam viegli un labi. drusku sāpēja sirds, pērkot šo riteni, un ne tikai tāpēc, ka liela daļa honorāra tajā aizgāja (otra liela daļa tika iztērēta, sapērkoties dzeju internetā. man patīk manas pēdējā laika prioritātes), bet tāpēc, ka liekas - vecais jau vēl gana labs. bet šis īsais un ļoti, ļoti ērtais izbrauciens parādīja, ka tā gluži nav, es vienkārši biju pieradusi pie tā, ka braukt ar riteni ir grūti, vienmēr ir jāaizelšas un pēc 3. kilometra sāk sāpēt kājas. bet man, protams, vienkārši bija ļoti slikts ritenis. pārsteidzoši, vai ne.bet vēl arī šajā pēkšņajā atklāsmē ir pārsteidzoši tas, cik viegli es pierodu pie tā, ka kaut kas nav gana ērti. nevis kaut ko pamainu un pielāgoju, bet samierinos, ka nu jā, tā jau laikam vajag būt, riteņbraukšana ir mokoša, viss ir sāpes. drošvien būtu svētīgi no šī paraduma atradināties, ņemot vērā to, ka stāsts jau nav tikai par riteņiem un krekliem, bet sirdsapziņām, kā parasti. |
4/5/18 10:02 amIzdomāju, kāds varētu būt mans apraksts, ja būtu male author iztēles auglis:Viņai bija milzīgas lūpas un ego |
3/31/18 12:30 pmsēžu mājās ar tīriem matiem un kafiju, beidzot drusku pierimies skrējiens un karuselis, nu, vismaz uz kādu stundu, līdz būs jāskrien meklēt dāvanas un grāmatas, bet līdz tam gribēju pierakstīt iespaidus par sen noskatītām latviešu filmām, sāksim ar pavisam vecām lietāmNameja gredzens - atceraties, tas taču bija pavisam nesen.. filma, kas ļoti centās būt universāla un saprotama visiem, izmantojot šī brīža audiovizuālās aktualitātes, proti, to pseido-vikingu vaibu, bet pilnīgi nofeiloja ar to, ka, dzenoties pēc universālā, pazuda lokālais, un Nameja gredzens varētu būt filma par pilnīgi jebkuru vietu Baltijas jūras krastā. un, protams, progress ir milzīgs, ja Baigu vasaru ņemam par atskaites punktu. un jā, labi, ka tādas filmas top - tā mītu veidošana tomēr ir ļoti svarīga lieta, jācer, ka nākamā filma būs tomēr labāka. bet nākamā filma, ja nemaldos, ir "Blēži", tā ka neesmu droša, vai sanāks labāka. hah. KEF - duālas jūtas filmas sakarā. no vienas puses, jā, ir riktīgi smieklīgi un stilīgi, neraugoties uz to, ka filma būtu tikai ieguvusi, ja būtu īsāka - vairākas sižeta līnijas, ja nemaldos, īsti neturas kopā, un var just, ka filma ir tapusi ilgi, bet cauri tik un tā plūst tas rotaļīgums un tas, ka viņiem acīmredzot bija jautri. no otras puses, filma ir reāli mizogīna, bet par to es gribētu kādu citu reizi uzrakstīt vairāk. un tad ir tas aspekts, kas saistīts ar to, ka filma Latvijā tiek uztverta kā Jēzus otrreizējā atnākšana, jo beidzot latviešu kino ir skatāms. bet zem kādiem akmeņiem šie cilvēki ir dzīvojuši līdz šim? latviešu filmas jau gadiem ir ļoti ok un ļoti skatāmas, latviešu filmās jau gadiem intensīvi lamājas un izmanto ļoti labu mūziku, un par ko tur vēl kefu nenormāli slavē. tas, kas ir diezgan revolucionāri un par ko kefam ir jāpateicas, ir divas lietas: tā ir filma, kas atkal pierāda, ka ir iespējams komerciāls un neatkarīgs kino, un tas, ka šai filmai ir tiešām lieliska un ļoti pamatīga mārketinga kampaņa, kas latviešu kino nav vēl pārāk raksturīgi, diemžēl. Paradīze 89 - es nesaprotu, kāpēc šo filmu piesaka kā piedzīvojumu filmu bērniem, jo tā, manuprāt, nav par piedzīvojumu, šī filma ir par bērna vientulību, kad apkārt notiek daudz notikumu, par kuriem it kā saproti, ka tie ir svarīgi, bet nekādi vēl nevari saprast, kāpēc un kā tas tevi ietekmēs, vienlaikus zinot, ka ietekmēs noteikti. man personīgi ļoti patika, ka forma ir pāri saturam un ka tur nav normāla stāsta, daudziem draugiem tas ļoti riebās. un, ja ir iespēja, iesaku noskatīties Madaras Dišleres īsfilmu Dārznieks, kas iznāca pirms dažiem gadiem, tur ir arī tāda precīza sajūta notverta, bet stāsta arī nav. tāpat arī Paradīzē - ir konkrēta sajūta, stāsts pieklibo, tā nu kā kuram ar to patikšanu. Turpinājums - nu, šī gan ir skaistākā filma, kas mums ir tapusi tiešām vairāku gadu garumā. tik daudz vērojoša maiguma, tik daudz izpratnes un mīlestības. pirmizrādē piegāju klāt Anastasijas mammai un teicu, ka, lai arī viņa to noteikti zina, viņai ir tiešām brīnišķīga meita. Anastasijas segments ar visu dzīvi mežā, zirgiem, lapsām un vilkiem ir tīra maģija, tur ir kaut kas netverami skaists, bet, protams, katra bērna stāsts ir kaut kas nezināms un pārsteidzošs. un vēl es ceru, ka par Kārļa mammu ar motorzāģi būs atsevišķa filma, un doma, ka kaut kur Latvijā dzīvo tādi cilvēki, liek justies reāli labāk. Grūbe kādā intervijā teica, ka viņš esot gribējis beidzot producēt filmu, kas ir par normāliem cilvēkiem. tas ir izdevies, un tie visi cilvēki, mūsdienu Latvijas ainava, ir pārsteidzoši normāla, ļoti labsirdīga un reāli jauka, ko brīžiem var aizmirst, lasot un skatoties to visu aprobežoto cīņu pret citiem cilvēkiem kopdzīves likuma sakarā, Stambulas konvencijas jezgā un tamlīdzīgos jautājumos. bet filma iedvesmo iegādāties jaunu riteni un atsākt apceļot dzimto zemi. tik daudz skaistuma, tik daudz gudru dvēseļu. un vēl es mēģinu saprast, vai būtu krīpī rakstīt Anastasijai fanu vēstules, vai arī tas ir ok. |
3/29/18 11:39 pmkaut kāda mazliet attīrīta sajūta.Lieldienas, ja? cita starpā es beidzot jūtos labi. cerams, ka uz palikšanu. You say I can't see the forest for the trees So burn it all down, and bring the ashes to me |
3/23/18 05:51 pmpēc vakardienas es vēl jo vairāk esmu pārliecināta, ka tad, ja Ivars Seleckis novilks savu bereti un nodzīs bārdu, pasaule vienkārši izbeigsies, Rīga būs gatava, pūcei aste ziedēs un cūkas lidos.bet par Turpinājumu es gribu uzrakstīt trīs teikumus vēlāk. kad drusku saliksies viss kopā. tik vien kā tas, ka tik daudz cilvēkmīlestības un dzīvi apliecinoša maiguma es sen nebiju redzējusi. kamols kaklā vēl šodien. |
3/22/18 09:53 ames nekad nebiju piefiksējusi - tā apzināti piefiksējusi, cik Ceļojums uz Tukumu ir brīnišķīgi neloģisks, ne tikai absurds. nu, tie dažādie paņēmieni un idejas neturas kopā it nemaz, un tas ir tik lieliski. viņi it kā minēja Monty Python kā ietekmes avotu, bet nu MP filmas tomēr turas kopā kā viens veselums, ne tikai random sižeta pavērsienu līmenī. Bet tā Ceļojuma uz Tukumu iekšējā anarhija.. nu, tas ir atbruņojoši un ļoti, ļoti skaisti.vakar Ēķis arī teica, ka Sipeniece esot filmējusies šajā filmā par 2 aliņiem, bet nu, ja atceros pareizi to, ko teica pirms kādiem 10 gadiem, kad šo filmu rādīja Lielajā Kristapā, viņai esot bijis honorārs kādu 15 dolāru vērtībā. varbūt tas gan bija tas pats (esot bijuši ārzemju aliņi) |
3/21/18 12:10 pmbet nopietns jautājums: kas notiks ar ABLV paspārnē savākto laikmetīgās mākslas kolekciju? |
3/20/18 08:15 pmvai nu mani soļi ir kļuvuši daudz platāki, vai nu manas kājas - garākas, vai arī mans viedpulkstenis ir drusku sabojājies, jo šodien turp un atpakaļ uz darbu soļu ziņā pa to pašu maršrutu ir par aptuveni 1000 soļiem mazāk nekā parasti |
3/18/18 11:38 amsalasījos par Cambridge Analytica, atgriezos pie rakstiem par to, kā vāc info par mums, nodomāju, ka moš beidzot es varētu paskatīties, kāda es izskatos tajos datos, jo pēdējā laikā drusku tāda personības krīzīte uznākusi, ļoti vajag skatu no malas, lai saprastu, ko es daru nepareizi, bet bļin, pēc man atlasītajām reklāmām spriežot, googlei liekas, ka mani interesē motocikli (mani neinteresē motocikli, es tikai eju uz randiņiem ar džekiem, kuriem ir motocikli), nospriedu, ka šis nekam neder, skats no malas būs vien jāprasa mammai.apskatījos arī savu location history, tur arī ļoti interesanti. no vienas puses, pāris pārsteidzoši precīzi noteiktas vietas, reāli ciemi, un pāris ļoti īpatnēji iztrūkumi, piemēram, pagāšgad divreiz biju Viļņā, neviena reize neuzrādās manā location history (bet no tiem mēnešiem uzrādās citas vietas). bizarre, kas tur par nesaprotamu principu apakšā tam, kā google reģistrē manu atrašanās vietu? jeb svētdienas prokrastinācija iet pilnā sparā, redaktore jau man sūta zibeņus, bet es nevaru rakstu pabeigt jau trešo dienu. |
3/15/18 12:51 pmtas stipri neveiklais brīdis, kad FB uzaicina kāds bijušais draugs, kurš, kā izrādās, 10 gadu laikā, kopš neesat vispār runājuši, ir kļuvis par kaismīgu NA fanu un pārstāvi |
3/11/18 05:22 pmmana vecmamma esot daudzus gadus krājusi naudu savām bērēm, bet nomira, pirms paspēja kādam pateikt, kur tad īsti tas naudas žūksnis ir noglabāts. pagājuši jau 12 gadi, naudu neviens joprojām nav atradis.fun facts no ģimenes kopāsanākšanas nedēļas nogales |
3/7/18 03:14 pmes esmu tik nogurusi, ka vienīgais, kas palīdz pēdējās dienas izturēt, ir apziņa, ka es biju tikpat ļoti nogurusi pirms gada, pirms diviem, pirms pieciem un pirms astoņiem gadiem, un kaut kā visu pārdzīvoju. |
3/7/18 12:00 pm - #darbiņādramatisks uzvedums ''kāpēc es nevaru saņemties darbam'' vienas personas izpildījumā |
2/28/18 05:42 pmes šonakt palikšu līdz pusnaktij nomodā, lai skatītos, kā mainās datums. jo tad, kad pārejam uz martu, viss paliks mazliet labāk, es sev katru gadu saku. bet šogad patiesībā neko baigi daudz labāk nevajag, nav nekā tāda baisa, kas ir pārlieku daudz, pārlieku traki, ir tikai tas, ka ir pārgurums, nepārejoša sajūta, ka mutē smeļas ūdens - bet, palasot savu cibu gadu griezumā, es acīmredzot tā regulāri jūtos - un neizpratne, kur palika februāris.bet vienlaikus ir jau bijis tik ļoti, ļoti daudz. un rīt mēs brauksim pēc glāzēm, pēc 16 mm filmām, kurās redzama Sanktpēterburga 20. gadsimta sākumā, pēc vīniem un pēc dažādām lietām, izliksim pa visām telpām priekpilnus karodziņus un ignorēsim to visu sviestaino situāciju, kurā esam nokļuvuši, un svinēsim arī spītu, kas, kā liekas, ir viens no vadmotīviem tam, kā vispār šī vieta ir tik ilgi dažādās struktūrās izdzīvojusi. spīts un drosme. |
2/28/18 02:38 pmšodien uzvilku 8 kārtas drēbju + virsdrēbes. tad vairs īsti nesala.sīpoliņa piedzīvojumi. |
2/26/18 03:42 pmnu tā.pirms pāris dienām malai stāstīju, ka viena vieta Eiropā, kur 100% gribu aizbraukt, ir Bādenbādene, jo - kāpēc ne, tas nosaukums vien liecina, ka vietai jābūt labai. un re, tikko saņēmu ziņu no IR (žurnāla, ne ex-baņķiera), ka viņi organizē braucienu uz Bādenbādeni un 4 vietas vēl brīvas. sakritība? i don't think so! |
2/24/18 06:23 pmbija laiks, kad es par pēdējo naudu mēdzu pirkt cigaretes un cepumus. tad - periods, kurā es par mēneša pēdējām naudām nopirku spinātus un tofu. šodien iztērēju daļu no pēdējiem krājumiem pirms algas dienas, lai ar taksi aizbrauktu uz veikalu.bet nu labi, šodien es arī gribēju sev rīklē iepūst pretsāpju aerosolu, bet samulsuma pēc to uzpūtu uz kakla, tāpēc visu dienu viegli smaržoju pēc kaut kādiem smiltsērkšķiem. saaukstēšanās smadzenēm dod interesantu efektu. |
Powered by Sviesta Ciba