Šodien noteikti vēlos par šo tēmu izrakstīties!
Veselus 2 mēnešus svars nemainījās (pati jau vien vainīga biju,hehe) un beidzot !!!
Šonedēļ -0,4kg un pagājušo nedēļ bija -1kg. AK,

( prieks un laime )

I'm damaged ass person, but I still pass out love like my pain doesn't exist

Sākšu ar mazliet skumju ziņu, ka galīgi nav iedvesmas šodien rakstīt.. Tāpēc šodien tāds vieglāks temats.( plusi un mīnusi )

Kopš atbraucu uz Īriju dzīvot, uhh, sapņoju katru nakti. Nenormālus fantastiskas, šausmu un sc-fi žanra cienīgus sapņus katru nakti. Tad sapņi pazuda, kad izvācos no ģimenes un atradu savu dzīvesvietu. Kopš 1.februāra dzīvoju viena un sapņi pazuda. Piepildīšu, ka tagad man ir ērtākā gulta pasaulē un labākais miegs kāds man bijis pēdējo gadu laikā. Mana fitbit aplikācija saka, ka vidēji nedēļā guļu 8 h 26 minūtes. Daudz. Bet es jūtos lieliski. Miegs tomēr ir svarīgs. 

Es tak esmu briesmīgi emocionāls cilvēks, manas domas skrien gaismas ātrumā un garastāvoklis mainās ik pēc sekundes!
Nesaprotu vai man tā visu laiku ir, vai vienkārši tāda esmu šodien sieviešu dienu iespaidā.
Man galvā ir tik daudz tēmas, kuras gribu izrakstīt šeit, bet nezinu ar ko sākt,
Kā mana darba kolēģe saka, esmu organizēts haoss! :D
Tāpēc uztaisīšu sarakstu pa šobrīd aktuālajām tēmām:
1) Dzīve kopumā šeit Īrijā
2) Sirds sāpīte par iemīlēšanos kārtējā zēnā
3) Atklāsmes par sevi un sportošanu (veselīgais dzīvesveids)
4) Mana sirdslieta - kosmētika
5) Jauna dzeja, par un ap rakstīšanu
6) Iedvesmas avoti un pavasaris
7) Iemesli kādēļ es mīlu un ienīstu dzīvi (mentālā veselība)
8) Par sapņiem naktī, par sapņiem un mērķiem nākotnē.

Es apsolu sev un jums maniem cibas lieciniekiem, ka es no šodienas, katru dienu rakstīšu.
Vienu ierakstu dienā.
Zinu, jau ka lielākajai daļai ir pilnīgi vienalga par šīm tēmām, bet nu kāda starpība.
Šī tak ir mana dienasgrāmata un jāraksta ir, jo man patīk, man paliek labāk!
Tikai vajag sevi saņemt rokās un sakārtot sevi. Viens no iemesliem,
kādēļ pēdējos 2 gadus nespēju neko šeit uzrakstīt un iztīrīt savu galvu, ir tādēļ,
ka gribu rakstīt par daaudz! Man ir tik daudz ko teikt, ka nezinu no kura gala sākt. Tēmas lēkā no vienas uz otru un beigās putra vien sanāk. Haoss!!
Līdz ar to pietiek. Pietiek sevi mocīt ar gaismas ātruma lidojošām domām, jānotver viena, jāiztirzā un jāliek glabātuvē.

Vai ne?

This will never be a love letter
Don't ask me which flower I like better
All of them bloom so pretty
& die as fast equally
Every lovely flower can touch
my soul so deep
Each one has it's own story
There's no need to put only one to glory
It's the natures way
Sun rises and sun sets
There is always new beginnings
and new ends
Appreciate every little flower you touch
Their bright colors wouldn't make grass seem so green
Without love letters there wouldn't be hope to be seen.
World is purifying now
learn from it how.
This is not a love letter,
Don't use your power
just saying,
Never ever pick a flower.

Dzeju rakstīt pēdējā laikā padodas viegli, bet pārliecības par sevi trūkst.
negribās šeit postot. Kautrējos. Nezinu gan no kā.
Bet turpināt skriešanas plānu, man iedvesmas nav.
Vajadzēja šodien skriet, nespēju saņemties.
Nosēdēju pāris stundas draugiem.lv portālā paskatoties aizvēstures sarakstes ar cilvēkiem, kuriem jau dzēsti profili un kurus es nemaz neatceros.
Pilnīgi izniekots laiks šovakar un neapmierinātība uz sevi, kādēļ neko produktīvāku nespēju izdarīt, kā piemēram sportot.
Aj, esmu es sarežģīts prāts, viss man galvā mezglu mezglos un piņķerēt visus mezglus vaļā man nav pacietības.
Tāpēc domāju par tiešsaistes terapiju ar speciālistu. 50 eiro maksā viena tiešsaistes konsultācija.
Nav ticības man, ka man psihologs vai psihoterapeits varētu palīdzēt, bet ja nu sanāk?
Domāju pamēģināt, jo ja neatpiņķerēšu vismaz dažus mezglus savā prātā, tad nu nekādi nevarēšu saņemties sakārtot savu fizisko veselību.
Īsti man nav arī draugu, kuriem būtu pieredze šajā jautājumā, nu kā tas ir runāt ar svešinieku par savām iedomātajām problēmām
un kā tas notiek. Kā tas svešinieks var atklāt tevi kaut kādus garīgus traucējumus?
Protams, ar pašdiagnozi mēs visi mākam nodarboties, bet tas nav īsti veselīgi un pareizi.
Tāpēc, jā. Domāju pamēģināt.
Vispirms pie zobārsta aiziešu un tad no nākamās algas nākamnedēļ pieteikšos konsultācijas.
Es domāju, ka negatavošos sarunai, kas būs uz sirds, tas būs. Gan jau terapeits mani nomizos, kā sīpola miziņu un cerams nesāks pats raudāt.

Ak, cik sen nav nekas rakstīts...
Šeit.
Kladē, joprojām rakstu, bet šeit, nav cēlusies roka, dažādu iemeslu dēļ, varētu jau aizbildināties ar to, ka laika nebija utt, bet tie visi ir tikai attaisnojumi.
Teikšu, kā ir. Bija slinkums, tāpat liekas, ka šī vieta ir mazliet pamirusi.
Vismaz tos cilvēkus, kurus agrāk lasīju, no visiem aktīvi ir tikai 2, varbūt 3. Žēl.
jo savā ziņā arī tas, ka citi bija aktīvi šeit mudināja vairāk rakstīt.
Tagad ir laiks un iedvesma. Ir jaunas prioritātes, vērtības un mērķi dzīvē.

Sapratu to, ka pēdējos 2-3 gadus biju kaut kādā dīvainā depresīvā stadijā.
Joprojām man ar to galviņu nav īsti kārtībā, es to jūtu un apzinos.
Bet es ar sevi strādāju un tik daudz strādājusi pie sevis, kā es to esmu darījusi kopš pagājušā gada septembra, nebiju nekad.
Un to var pamanīt. Ne tikai vizuāli (jo nometu 15 kilogramus), bet arī raksturā, cilvēki izsaka komplimentus un saka,
ka var just no manis daudz lielāku pozitīvismu no manis nākam nekā iepriekš. Man par to ir liels prieks un tas motivē neapstāties ar sevis pilnveidošanu.
Nekad nebiju nostādījusi savu fizisko un mentālo veselību 1.vietā.
Tagad ir savādāk. Tā ir mana prioritāte.
Aj dzīve ir viena sarežģīti vienkārša lieta. Visa šitā vīrusa situācija arī ir traka, bet cerams, cilvēcei kā tādai nāks par labu.
Interesanti bija arī palasīt savus vecos ierakstus un mēģināt saprast, par ko es īsti rakstīju.
Secinājums viens, neparko super būtisku, tāda sapņaina, mākoņos dzīvojoša meitenīte vien biju.
Tik dīvaini arī apzināties kā šis mazais cilvēciņš (es), ir mainījies 10+ gadu laikā.
Laikam varu atzīt, ka pieaugu. Joprojām turpinu augt un ceru, ka turpināšu rakstīt, lai varu atskatīties uz savu progresu vēl pēc desmit gadiem.
Šī vieta tomēr ir bijusi tuva sirdij gan 17 gados, gan tagad savos 27 gados.
Jāuztur dzīvība šeit un jāatver jauns posms savā sviesta cibā.

Tā nu ir sanācis.
Dzīvoju Īrijā.
Baigi forši.
Sen jau gribējās pārmaiņas un aiziet no darba :)