Es pieņemu, jūs zināt šo jau paveco anekdoti (atvainojos par miksēto krievu/latviešu valodu, slinkums visu rakstīt krieviski, bet dialogi krieviski skan sulīgāk, man nešķiet, ka es varētu adekvāti pārtulkot):
Sēz mežā uz celma ezītis. Garām skrien vilks:
- Привет, ёжик!
- Пошел нах**!
Sabrīnās vilks, ko ezītis tik rupjš palicis, bet nu, aizskrien tālāk.
Sēž ezītis tālāk, te garām paskrien lapsa:
- Привет, ёжик!
- Пошла нах**!
Sabrīnās lapsa, kas ar ezīti noticis, bet nu - neko - jāsteidzas - aizskrien tālāk.
Sēž ezītis tālāk, te garām skrien lācis.
- Привет, ёжик!
- Пошел нах**!
- Ёжик! Что ты так?!
Nesagaidīja lācis atbildi, aizskrēja tālāk.
Sēž ezītis uz celma un domā:
- Хм. Действительно - а что я так??
Nu lūk. Tā aptuveni es arī šodien sajutos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}