Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Atveras pagraba lūka un uznāk mitras vēsas zemes dvaka. Šoreiz markizs atgādināja par. Es ne vien viņam piekristu, bet pat teiktu, ka ir izveidojies kaut kāds pusmistisks kultūrkults, kurā tiek glorificēti mākslu pārstāvji neatkarīgi no tā, vai viņi kaut ko ir izdarījuši, vai tikai sevi pieskaita. Citiem vārdiem, paradoksāli sanāk, ka deklarējoties par mūziķi/aktieri/rakstnieku, būs gana daudz cilvēku, kuriem, uzzinot šo, hem, profesiju, acis iespīdēsies, pat nezinot neko no tā, kas ir padarīts, ja vispār ir. Sociālais statuss/loma, dzīvesveida vietā.

Es vainoju vācu romanticismu vispār. Līdz kaut kādam gadsimtam Eiropā vairāk vai mazāk mākslinieki tika uzskatīti par amatniekiem(craftsmen). Mākslinieks tika vērtēts caur savu produktu. Antīkajā pasaulē vispār par, piemēram, tēlniekiem rauca degunu kā (jau) par fiziska darba darītājiem. Viduslaiki, Renesanse, un tad panesās Šellings un visa viņa varza, Gēte (nu labi, arī pirms viņiem). Kreatīvais ģēnijs, blablabla. Nē, man nav iebildumu. Es varu arī saprast, ka teiksim, mākslas izjūta ir jātrnē, lai varētu uztvert nianses un kaut kādi teksti par "augsto" kultūru un "zemo" arī var būt zināmā mērā pamatoti (tiesa gan Vilciņš /lai viņam vieglas smiltis/ savās KT lekcijās gan arī cītīgi norādīja, ka "augstā" kultūra bez "zemās" nevarētu pastāvēt un ka tas viss ir savstarpēji nepieciešams).

Bet sociālās lomas piepacelšana un padarīšana par nedaudz pārpasaulīgu (un te mēs paradoksālā kārtā varam vainot īpaši kino, es teiktu), rada gluži vienkārši neveselīgu konkurenci, kurā no vienas puses ir cilvēki, kam varbūt ir grūtāk panākt sava darba kā profesionāla darba atzīšanu, jo viņi nav tik apsviedīgi, cik talantīgi, un no otras puses ir tādi, kuriem vairāk rūp statuss nekā tas, ka viņiem NAV KO TEIKT.

*waving a hand*: Bah.