Pilnmēness nogurdinātie - Tolstoy revisited

Kāds mans draugs, izbijis zemessargs, pastāstīja man, ka tad, kad tu domā, ka mirsi, nav tā, ka tavu acu priekšā nozib visa dzīve. Notiek kas gluži cits. Viņš guva šo pieredzi Solsberijas līdzenumā. Viņam patika tāda svētdienas karavīrošana, šaušana ar īstiem ieročiem un aitu apmētāšana ar dūmu granātām. Un viņš ar nepacietību gaidīja kara spēles, kurās viņa pusslodzes pulkam stāsies pretī īsta armijas daļa.

Bet lietas drusku samisējās. Teju pašā spēļu sākumā viņš paklupa uz truša alas un salauza potīti. Ņemot vērā, ka manevri viņam ar to arī bija cauri, viņš nolēma padoties un aizklunkurēja uz pretinieka nometni, vicinādams baltu mutautu.

Tā bija kļūda. Armijnieki viņu neaizsūtīja uz lauka lazareti; tā vietā tie viņu spīdzināja. Tie izģērba viņu, atstājot vien zābakus kājās, sasēja viņu un izlika lietū. Mans draugs mocījās tik neciešamā agonijā no lauztās potītes, stindzinošā aukstuma un visa pārējā, ka viņš patiesi pa īstam nosprieda, ka mirst.

Un vai viņa dzīve nozibēja viņa acu priekšā?
Nē, kā jau es teicu, tā nenotika gan.

Kas nozibēja viņa acu priekšā, bija sievietes vīzija. Tāds kā apkopojums no visām izskatīgajām sievietēm, kuras viņš kādreiz bija redzējis. Un ar šo vīziju radās arī baisā atklāsme, ka mīlēties karošanas vietā laikam gan tomēr ir lieliska doma un ka būtu bijis daudz, daudz labāk, ja viņš gulētu kails gultā ar sievieti, nevis kails dubļos ar lauztu potīti.

Mans draugs joprojām staigā nedaudz pieklibojot. Viņš ir laimīgi precējies, viņam ir pieci bērni un viņš dzīvo Kornvolā. Viņš vairs nedien zemessardzē.

//Robert Rankin, Sprout Mask Replica.