Gribas piekrist vienlaicīgi gan shelly, gan racoonam.
Ir starpība starp paštaisnumu un vēlmi atriebties, un pārliecību un ticību, bet šī atšķirība var būt izplūdusi.
Bez ticības tam, ko dari, reti kad ir iespējams kaut ko ļoti nozīmīgu izdarīt. Padomājot, es pat teiktu - neiespējami.
Ja runājam konkrēti par leģionāriem, te ir tā robeža - cilvēku pulcēšanās, kuri (vairāk vai mazāk) kopīgi izgāja cauri noteikta tipa ellei un kuriem varbūt tīri cilvēciski gribās sanākt kopā un atcerēties to, kam ir varbūt ticējuši un uz ko paļāvušies, pakavēties atmiņās. Naivums doesn't enter the picture, starp citu, paskatieties tā laika filmas, avīzes, grāmatas, paklausieties, ko runā jūsu vecvecāki. Cinisms ikdienas kultūrā bija stipri marginālāks. Cilvēks ir tai skaitā sava laika kultūras rezultāts un domāt, ka cilvēki tad būtu varējuši domāt savādāk nekā viņi domāja, ir augstprātīgi.
Un tikko kā šī robeža tiek pārkāpta, tā sākas tas, ko shelly ļoti labi apraksta. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
