un šodien iekikoja vispasaules skumjas. pirms tam nebija laika skumt, bija drusku jāuztraucas, bija drusku jāgavatojas visādiem scenārijiem, un šie scenāriji, galu galā, bija arī jāmodelē un jāizdomā.
bet šodien man vienkārši kļuva skumji.
skatos uz saviem bērniem, kas smejas un skraida, un man jādomā par visiem ukraiņu bērniem, kas to nevar, jo bunkoros maz vietas vai viņi jau miruši.
es domāju par valsti, kura, ja pat uzreiz rītā uzvar karu, ir neizbēgami saplosīta, ar spēcīgu paaudzes traumu, nesalāpītām ģimenēm un bēdām.
es domāju par ne-putina krieviem, kuri netiek laukā no savas valsts, un režīmu, kas viņiem darīs gauži. un ilgtermiņā.