| Filmas |
[11. Okt 2006|23:31] |
Pagājušajā nedēļā noskatījos Interpreter un Thank you for smoking. Tulks baigi iezīmēja lielu starptautisku organizāciju iekšieni, nespēju, pasaules netaisnību un donkihotisku cīņu pret šo netaisnību. Smēķēšana - labi izsmējos, bet galvenā doma, ko paņēmu sev - nafig visus kredītus un kredītprocentus. Īrēt ir forši. Jē. Nu visā pārējā laikā gan es domāju, ka gribu kādu savu nekustamo īpašumu, a varbūt man tas pāries.
Vakar noskatījos Volver. Savāda atgriešanās, bet labi parāda cilvēka grēcīgumu. Doma par tēvu, kurš seksuāli izmanto bērnus, man vēljoprojām ir pretīga līdz fiziskam nelabumam. Nu labi - es iztēlojos, ka saprotu Repšem līdzīgus vīriešus, kuri savā 40 gadnieku krīzē grib sievieti savas meitas vecumā, bet ne taču savu meitu. Un tie slimie norvēģi, kas savus zīdainīšus ņem priekšā. Es nezinu - man tagad vienmēr ar skandināviem tiekoties ir tāds pamatīgs aizdomu bloks. Ok. Es zinu, ka arī Latvijā vecāki seksuāli izmanto savus bērnus un slimnīcā 5 gadīgam puisītim, kurš dzīvo kopā tikai ar tēvu, laiku pa laikam ārsti konstatē taisnās zarnas plīsumu un tam nevar rast nekādu citu medicīnisku skaidrojumu, bet, protams, arī pierādījumi par izvarošanu nav. Ai - nu ir šī pasaule slima.
Tikko noskatījos Click. Esat redzējuši? Es sākumā domāju - nav man dzīvē tik daudz laika, lai skatītos debilu komēdiju. Bet mana sekretāre pārliecināja, ka tomēr vajag. Un ziniet - es beigās raudāju. Nē, tas nav rādītājs par filmas vērtību, bet tā filma labi parāda cilvēku paviršību attiecībās, lai gūtu panākumus karjerā. Un beigās jau tāpat ir bankrots. Cilvēcisko attiecību bankrots. Da labi, forši, ka ir kāda morāle tai filmai, bet rīt jau atkal es uzsākšu savu vāveres riteņa skrējienu un priecāšos, ja ģimenes locekļus satikšu pēc 2 mēnešiem, jo visas nedēļas nogales līdz Z-svētkiem jau ir saplānotas. Saplānotas darbam un izklaidei, bez ģimenes.
Šovakar daudz lasīju. Nē, neko augstvērtīgu - žurnālus. Viens no rakstiem bija par pārmaiņu nepieciešamību dzīvē. Man liekas, ka drīz mans kauss būs pilns un es iesniegšu atlūgumu, lai 3 mēnešus padzīvotu uz bezdarbnieka pabalsta un saprastu, ko tālāk. Diez tajā Sarkanā Krusta māsu skolā stipendijas ir? |
|
|
| Pārdzīvojot filmu |
[20. Sep 2006|23:48] |
Biju uz "Uzreiz Paradīzē" - priekš manis labākā šī gada filma.
Man liekas, ka tomēr pārdomāšu, cik ļoti es gribu uz Izraēlu nākamajā pavasarī.
Nē, man nav bail no nāves. Es baidos par sakropļošanu un savu tuvo cilvēku nāvi.
Es baigi uzvilkos šīs filmas laikā. Man vajadzēja vairākus kvartālus līkumu izmest, lai nedaudz savāktos.
Pārāk labi atklāti cilvēka daba, iekšējā pasaule. Nu jā - es tagad baidos no musulmaņiem. Un kas vēl - filmā attēlotie džekiņi bija parasti cilvēki, nekādi islama fundamentālisti. |
|
|
| |
[20. Sep 2006|09:54] |
Pēc tās vakardienas filmas gribas sarkanas acu ēnas. |
|
|
| Nokavēju |
[11. Sep 2006|14:51] |
Tikko redzēju pēdējos kadrus no filmas "Дорога" un tik žēl, ka neredzēju no sākuma. 2002. gada lieliska krievu filma. |
|
|
| Par Flashback |
[11. Sep 2006|01:11] |
Baigais malacis tas Hercs Franks. Tāda uzdrīkstēšanās. Nu labi - dzemdības - ir ok - lai gan pa ilgiem laikiem šodien pirmo reizi to redzēju. Nu apgraizīšana - pirmo reizi redzēju. Vīrieši apkārt baigi pārdzīvoja. Diez ko tas uz ēbreju vīriešu psihi atstāj? Sirds aortas operācijas daļas - arī pirmo reizi. Kad redzēju to operēšanu, tad baigi sagribējās būt veselai un iztikt bez operācijām. Varbūt doma par diētu nav vēl galīgi mēslainē jāizmet.
Patika Franka atziņa par vecajiem cilvēkiem un viņu dzīves atspoguļojumu sejā.
"В документальном кино меня всегда привлекали душевная жизнь человека, личность и вечные проблемы - любовь, рождение, смерть, судьба... И всегда мучили сомнения : имеем ли мы, документалисты, право обнажать чужую жизнь? Я сомневался и продолжал снимать."
Jā, šajā filmā tas nebija svešu dzīvju atsegums - te bija paša Herca Franka dzīve - sākot ar ģimeni Ludzā, operatoriem, sievas Iras slimību un nāvi, beidzot ar mazdēla apgraizīšanu un paša režisora sirds operāciju. |
|
|
| Laba diena (pat ar Grēviņu BBBrokastu vietā) |
[3. Jan 2006|23:02] |
Biju darbā. Tur remonts. Saņēmu Latio kalendāru. Nieks, bet patīkams. Nekas īpašs tur nenotika.
No rīta likās, ka visi santehnikas veikali ir sazvērējušies pret mani un taisa inventarizāciju vai nu tieši šodien vai no 2. līdz 5. janvārim.
Pēc neveiksmīgas santehnikas veikalu skatlogu apskates biju uz Nārnijas hroniku. Subjektīvais vērtējums - ir vērts redzēt. Aizkustinoša, bagāta simbolismu. Liekas, ka gribētu pat izlasīt grāmatu. Bet šī likšanās ātri pāries. Bet filma ir ļoti jauki uztaisīta, ka pat 4-gadīgs bērns varētu to skatīties un kaut ko savu saprastu. Un vēl - nav asiņu. Nu varbūt tikai nevainīgi nobrāzumi, bet nekur nešķīst un nelīst.
Pēc tam aizgājām uz McDonaldu un es paņēmu Happy Meal ar Lūsiju no Nārnijas hronikas ar visu skapi. Būs man tagad rotaļbiedrene.
Vēl dienas beigās es beidzot dabūju stulbo santehnikas brīnumu - sifonu - diemžēl tieši to detaļu, ko man vajadzēja tāpat nepārdeva un es iepirkos par 7.30 latiem un bonusā dabūju visādus plastmasas brīnumus, ar kuriem šobrīd vēl nezinu, ko iesākt. Droši vien izmetīšu.
Un laikam dienas highlight ir un paliek veļas mašīnas izmēģināšana (kas nebija iespējama mazā sīkuma iztrūkuma dēļ). Un ziniet - viss darbojas un vēl pie tam lieliski. Varbūt vēl rīt kārtīgi nolīmeņošu, jo šodien likās, ka diezgan labi stāv. Bet tomēr pieliekot līmeņrādi sapratu, ka vajadzēs ar kājiņām pačakarēties rīt.
Tagad esmu nogurusi kā zirgs. |
|
|