| Mēneša beigu spameri |
[30. Okt 2008|14:27] |
Mēneša beigas. Jā. Visādi spameri a la reklāmņēmēji, semināru organizētāji, personāljautājumu konsultanti, karšu izplatītāji zvana jau no agra rīta. Vēl pilnam komplektiņam vēl vajag zvanu no kāda fitnesa salona (vai tad jūs nezināt, cik ļoti darba kvalitāti uzlabo bez maksas sports darbiniekiem), no kāda riepu tirgotāja un vēl kādas apvidus avīzes un apšaubāma vortāla. Visvairāk mani sajūsmina jautājums - ja drīkst jautāt, kāpēc Jūs tas neinteresē?
Nē, nu es saprotu, ka ja ne kvalitatīvi, tad kvantitatīvi rādītāji ir jāsasniedz. |
|
|
| Mazās saldās bumbiņas |
[30. Okt 2008|16:26] |
Viena no spēcīgākajām bērnības atmiņām man ir par nokļūšanu neatliekamās palīdzības nodaļas uzņemšanā 3 vai 4 gadu vecumā. Un iemesls bija visnotaļ smieklīgs. Nāku no mazpilsētas, kur visādas foršas lietas dabūt padomju laikos nav tik vienkārši. Kaut kad uz mūsu mazpilsētu bija atvestas konfektes "jūras akmentiņi" un citas krāsainas konfektes-dražejas. Un viena no to dražejkonču paciņām bija atvērta un es sajūsminājos par to formu - mazas, krāsainas un apaļas. Jē. Un tad es izdomāju, ka es varu tādas bumbiņas ielikt sev ausīs un degunā, un droši vien vēl piebērt pilnu muti (nu par to pēdējo es vairs neesmu tik droša).
Manas dīvainās rotaļas pamanīja mamma. Bet tad jau es veikli biju izdabūjusi končas no ausīm, bet no deguna nāss nevarēju vienu dabūt ārā. Manu mammu tas uztrauca un mēs ātri aizbraucām pie "ātrajiem".
Es ļoti mīlu savus vecākus, jo viņi man vienmēr ir uzticējušies un ticējuši. Laikam tajās grāmatās, ko viņi studēja par bērnu audzināšanu, nekas nebija teikts, ka bērni mēdz fantazēt un melot. Un tā arī šoreiz. Mamma man prasīja, kā tā konfekte nonāca degunā. Un es atbildēju, ka piebēru pilnu muti ar tām, un tad aizrijos un viena nokļuva degunā. Es gan drīzāk gribu domāt, ka mamma saprata, ka es meloju, bet viņa labāk man spēlēja līdzi, lai neatklātu mediķiem patieso konfektes nokļūšanas manā degunā veidu. Lai nu kā, kad mediķis to konfekti izdabūja no mana deguna, tā jau bija izkususi tik ļoti, ka tāds mazs, mazs zirnītis no tās vairs bija palicis.
Mans stingrais tētis pēc pārbraukšanas mājās visas konfekšu paciņas izsvieda miskastē, lai es eksperimentu vai bīstamās rotaļas nemēģinātu atkārtot. Mani bērnībā nesaistīja saldumi paši par sevi, tāpēc pārāk mani nesatrauca fakts, ka nav vairs to saldumu, bet sarūgtinājumu mammas acīs es gan atceros, jo viņai garšoja saldumi un viņa bija ieguldījusi kaut kādas pūles, lai dabūtu tās dražejkončas.
To visu es atcerējos, jo tagad jau kuro dienu aktīvi ēdu askorbīnskābi mazajās bumbiņās. |
|
|
| Poļi |
[30. Okt 2008|17:07] |
Vēl par Īriju aizmirsu pateikt, ka Dublinas lidostā Īrijas Pasta automātā, kur pamatvaloda bija angļu valoda, zemāk izvēlnē bija vēl divas citas - īru un poļu. Savukārt Eason grāmatu veikalā Golvejā bija atsevišķs plaukts ar grāmatām poļu valodā - nu tur romāniņi un tā. |
|
|
| Pieskārieni |
[30. Okt 2008|17:46] |
|
Man nepatīk, ja kāds, no kura to negaidu, cenšas mani aizskart fiziski. Tikko viena kliente man kaut ko stāstīja un visu laiku ķēra pēc manas rokas, lai pastiprinātu stāstījuma iespaidu. Gan jau mana sejas izteiksme rādīja, cik ļoti pārsteigta es esmu par šādu pieskaršanos, un ka man līdz galam nepatīk. Manā ģimenē neviens nevienam nepieskarās. Ne rokām, ne plecam, nekam. Uz atvadām mēs mēdzam apskauties, bet tas ir paredzami. Nu labi, meloju. Mamma mēdz pieskarties rokām, lai konstatētu, vai nav nosalušas. |
|
|