| Mazās saldās bumbiņas |
30. Okt 2008|16:26 |
Viena no spēcīgākajām bērnības atmiņām man ir par nokļūšanu neatliekamās palīdzības nodaļas uzņemšanā 3 vai 4 gadu vecumā. Un iemesls bija visnotaļ smieklīgs. Nāku no mazpilsētas, kur visādas foršas lietas dabūt padomju laikos nav tik vienkārši. Kaut kad uz mūsu mazpilsētu bija atvestas konfektes "jūras akmentiņi" un citas krāsainas konfektes-dražejas. Un viena no to dražejkonču paciņām bija atvērta un es sajūsminājos par to formu - mazas, krāsainas un apaļas. Jē. Un tad es izdomāju, ka es varu tādas bumbiņas ielikt sev ausīs un degunā, un droši vien vēl piebērt pilnu muti (nu par to pēdējo es vairs neesmu tik droša).
Manas dīvainās rotaļas pamanīja mamma. Bet tad jau es veikli biju izdabūjusi končas no ausīm, bet no deguna nāss nevarēju vienu dabūt ārā. Manu mammu tas uztrauca un mēs ātri aizbraucām pie "ātrajiem".
Es ļoti mīlu savus vecākus, jo viņi man vienmēr ir uzticējušies un ticējuši. Laikam tajās grāmatās, ko viņi studēja par bērnu audzināšanu, nekas nebija teikts, ka bērni mēdz fantazēt un melot. Un tā arī šoreiz. Mamma man prasīja, kā tā konfekte nonāca degunā. Un es atbildēju, ka piebēru pilnu muti ar tām, un tad aizrijos un viena nokļuva degunā. Es gan drīzāk gribu domāt, ka mamma saprata, ka es meloju, bet viņa labāk man spēlēja līdzi, lai neatklātu mediķiem patieso konfektes nokļūšanas manā degunā veidu. Lai nu kā, kad mediķis to konfekti izdabūja no mana deguna, tā jau bija izkususi tik ļoti, ka tāds mazs, mazs zirnītis no tās vairs bija palicis.
Mans stingrais tētis pēc pārbraukšanas mājās visas konfekšu paciņas izsvieda miskastē, lai es eksperimentu vai bīstamās rotaļas nemēģinātu atkārtot. Mani bērnībā nesaistīja saldumi paši par sevi, tāpēc pārāk mani nesatrauca fakts, ka nav vairs to saldumu, bet sarūgtinājumu mammas acīs es gan atceros, jo viņai garšoja saldumi un viņa bija ieguldījusi kaut kādas pūles, lai dabūtu tās dražejkončas.
To visu es atcerējos, jo tagad jau kuro dienu aktīvi ēdu askorbīnskābi mazajās bumbiņās. |
|