Man patīk egoisti, vismaz skaidri var redzēt, ka cilvēkā ir personība un mugurkauls, ka viņš apzinās sevi. Arī pati esmu egoiste un citus tādus labi saprotu. Cilvēks jau savā būtībā ir viens. Un egoists nekādā gadījumā nav sinonīms ļaundarim.

(Reply to this) (Thread)

Skaidrs, ka egoisti vairāk dzīvē sasniedz, jo neļauj citiem traucēt. Bet līdz galam nepiekrītu, ka cilvēks pēc būtības ir viens. To cilvēks bieži izvēlas, bet laimīgs cilvēks ir tikai, ja viņš spēj veidot attiecības un tās uzturēt.
Es pati attiecības domāju, ka ja kāds man var pateikt, ka "tu esi tāda egoiste, jo domā tikai par sevi", tad tas tomēr par neko labu neliecina.
Bet smalkākā lieta attiecībās ir robežu noteikšana un to ievērošana, jo cilvēks, kurš nezina savas robežas, bieži ļauj citiem sevi izmantot. Bet ok - tas jau ir cits stāsts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par to būtību. To domāju tādā aspektā, ka, lai arī kādus un cik cilvēkus tu dzīvē satiec, cik tuvu kuru ielaid savā dzīvē, agri vai vēlu nonāksi atpakaļ pie sevis, agri vai vēlu būs jāšķiras no otra. Jo cilvēks ir tikai viņš pats, neskatoties uz to, ka vienmēr sabiedrība viņam ir apkārt, kas mainās un ar īpaši tuviem viņš pat tiecas saplūst/savienoties (te mīlas romantika). Vispār- visas lielākās mīlas ciešanas, manuprāt, rodas no tā, ka kāds no diviem (kuri ir tomēr katrs pats par sevi, lai cik arī tuvi viņi nekļūtu) tiecas otru iegūt sev un paturēt. Bet agri vai vēlu ikviens saprot, ka vienīgais, kas būs nezūdošs un nekad tevi nepametīs, kas būs klāt vienmēr un visur, kas ir paturams, tas esi tikai un vienīgi tu pats.
Viss cits ir tieksme pēc izdevīguma un labpatikas- kam?- protams, ka sev pašam. Citus mīlam cerēdami, ka tādējādi paši kaut kad kaut kādā veidā saņemsim mīlu pretī. Skarbi, jā. Egoistiski, arī. Bet tāds nu ir cilvēks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es bišku plašāk par tām attiecībām domāju - gan ģimenes, gan draugu, gan paziņu attiecības. Tās ir jākopj un jaattīsta, jāprota ieguldīt un dot, bet jāprot arī pieņemt kā mīlestību, tā draudzību, tā arī citu vajadzības.
Un tas, ko Tu raksti par romantiskām attiecībām - par to iegūšanu sev un paturēšanu - lielā mērā ir egoisma pazīme - lai tas otrs cilvēks būtu tikai mans. Ja attiecībās cilvēki māk uzticēties viens otram, prot dot brīvību otram, prot pavadīt labu laiku arī vienatnē vai ar citiem draugiem, ne tikai ar savu partneri, tad tur ir labs attiecību potenciāls, jo cilvēki mācās vai jau labi pieprot dalīties un tas ir kaut kas pretējs egoisma celšanai.
Es varbūt neesmu pietiekami ilgi dzīvojosi, tomēr līdz šim satiktie cilvēki, kas atklāti deklarē, ka ir egoisti, bieži izrādās nežēlīgi sautīgi un man gribas vai nu viņiem parādīt vietu, vai es izvēlos vispār viņus turēt drošā attālumā no sevis, t.i., veidoju apzināti paviršas, nevis ciešas attiecības.
Bet par egoistiem es nesaucu cilvēkus, kuri zina ko grib un pie tā strādā. Drīzāk egoisti manā izpratnē ir tie, kuriem vienīgais dieviņš ir viņi paši jeb viņu Ego, un ja kāds šim dieviņam nepakļaujas, tad tas ir sabradājams vai nevēlams.
Diez ko skaidri neizteicos, bet nu - cilvēkam ir jāzina, kas viņš ir, ko viņš grib, ko viņš grib sasniegt, cik tālu viņš ir gatavs dalīties ar savu komforta zonu, bet lai tas netraucē citu cilvēku labklājību. Vienmēr atcerēšos sava pasniedzēja teikto "tava brīvība beidzas tur, kur sākas mans deguns".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja. :) Es jau arī ne par to, ka ''ego'' un līdz ar to, no tā nākušais ''-isms''būtu sliktas parādības. Tie ir pat vairāk vajadzīgi.
Diemžēl, daudzi patiešām lieto šo apzīmējumu, lai tā nodēvētu savtīgu, apveltītu ar vēlmi pakļaut/pārvaldīt citus ar nežēlīgiem līdzekļiem gribošu cilvēku, kas otram nodara pāri, un ja nu vēl viņš to dara pašam apzinoties, ka citiem no tā rodas negatīvas sajūtas... Ja tā ir tā nozīme, kuru domāji, tad, tādā gadījumā, jā- egoisms ir nosodāms un izskaužams.

Es gan pati egoismu saprotu un cienu tā ''veselīgajā'' izpausmē, proti- sevis apzināšanās, pārliecība par to, ko dari, tiecība uz mērķi, nenovēršanās uz apkārtējām lietām, kas nemitīgi iespaido, bet patiesībā var palikt neaiztiktas, sajūta, ka tev ir tādas pašas cilvēciskās tiesības kā ikvienam citam, tomēr tāds kāds esi, esi tu vienīgais un tam, ko dari tomēr ir kāda augstāka nozīme/labums, galu galā arī priekš citiem un pasaules kopumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jauki, kad domājam līdzīgi.
Bet tas Tevis dēvētais pozitīvais "egoisms" man saistās ar bariņa citu jēdzienu sintēzi kā pašpārliecinātība, pašapziņa, mērķtiecība un kaut kas vēl. :)

(Reply to this) (Parent)