|
8. Mar 2010|18:52 |
Par to būtību. To domāju tādā aspektā, ka, lai arī kādus un cik cilvēkus tu dzīvē satiec, cik tuvu kuru ielaid savā dzīvē, agri vai vēlu nonāksi atpakaļ pie sevis, agri vai vēlu būs jāšķiras no otra. Jo cilvēks ir tikai viņš pats, neskatoties uz to, ka vienmēr sabiedrība viņam ir apkārt, kas mainās un ar īpaši tuviem viņš pat tiecas saplūst/savienoties (te mīlas romantika). Vispār- visas lielākās mīlas ciešanas, manuprāt, rodas no tā, ka kāds no diviem (kuri ir tomēr katrs pats par sevi, lai cik arī tuvi viņi nekļūtu) tiecas otru iegūt sev un paturēt. Bet agri vai vēlu ikviens saprot, ka vienīgais, kas būs nezūdošs un nekad tevi nepametīs, kas būs klāt vienmēr un visur, kas ir paturams, tas esi tikai un vienīgi tu pats.
Viss cits ir tieksme pēc izdevīguma un labpatikas- kam?- protams, ka sev pašam. Citus mīlam cerēdami, ka tādējādi paši kaut kad kaut kādā veidā saņemsim mīlu pretī. Skarbi, jā. Egoistiski, arī. Bet tāds nu ir cilvēks. |
|