|
8. Mar 2010|19:36 |
Es bišku plašāk par tām attiecībām domāju - gan ģimenes, gan draugu, gan paziņu attiecības. Tās ir jākopj un jaattīsta, jāprota ieguldīt un dot, bet jāprot arī pieņemt kā mīlestību, tā draudzību, tā arī citu vajadzības.
Un tas, ko Tu raksti par romantiskām attiecībām - par to iegūšanu sev un paturēšanu - lielā mērā ir egoisma pazīme - lai tas otrs cilvēks būtu tikai mans. Ja attiecībās cilvēki māk uzticēties viens otram, prot dot brīvību otram, prot pavadīt labu laiku arī vienatnē vai ar citiem draugiem, ne tikai ar savu partneri, tad tur ir labs attiecību potenciāls, jo cilvēki mācās vai jau labi pieprot dalīties un tas ir kaut kas pretējs egoisma celšanai.
Es varbūt neesmu pietiekami ilgi dzīvojosi, tomēr līdz šim satiktie cilvēki, kas atklāti deklarē, ka ir egoisti, bieži izrādās nežēlīgi sautīgi un man gribas vai nu viņiem parādīt vietu, vai es izvēlos vispār viņus turēt drošā attālumā no sevis, t.i., veidoju apzināti paviršas, nevis ciešas attiecības.
Bet par egoistiem es nesaucu cilvēkus, kuri zina ko grib un pie tā strādā. Drīzāk egoisti manā izpratnē ir tie, kuriem vienīgais dieviņš ir viņi paši jeb viņu Ego, un ja kāds šim dieviņam nepakļaujas, tad tas ir sabradājams vai nevēlams.
Diez ko skaidri neizteicos, bet nu - cilvēkam ir jāzina, kas viņš ir, ko viņš grib, ko viņš grib sasniegt, cik tālu viņš ir gatavs dalīties ar savu komforta zonu, bet lai tas netraucē citu cilvēku labklājību. Vienmēr atcerēšos sava pasniedzēja teikto "tava brīvība beidzas tur, kur sākas mans deguns". |
|