Ne vienmēr ir runa par glaimiem. Kaut ko patīkamu par manu ārieni vai izturēšanos nepazīstams latvietis (vai mazpazīstams), kuram no manis neko nevajag, pasaka ne biežāk kā 1 reizi gadā (un tad vēl alkohola reibumā) - nu tas ir - es to tieši tik reti dzirdu. Un no kurienes lai man rodas apmierinātība ar sevi? Es visu laiku domāju, ka droši vien esmu kaut kāda pēdējā neglītene un nejaucene. Es iepriekšējo dienu pavadīju ar vienu irākieti, un kaut ko labu par sevi es dzirdēju vismaz reizi stundā. Tas palīdz atplaukt smaidā un būt jaukai. Bet nu jā - noteikti arī Latvijā ir ļoti jauki vīrieši, tikai viņi droši vien dzīvo kaut kādā citā realitātē, kura ar manu realitāti ir paralēla un nekad nesaskarsies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad cilvēks 14-16 stundas ir aizņemts ar savas elementāras existences nodrošināšanu, viņš bieži vien pat nepamana, to kas viņam nenozīmē tūlītēju savus problēmu samazinājumu. Gan jau ari Latvieši, kad atvaļinājumā izbraukuši uz kādu citu valsti, kurā viņu vienīgais pienākums ir ēst, dzert, gulēt, atpūsties un izklaidēties jau 2. vai 3. dienā sāk pamanīt apkārtējo sieviešu šarmu, skaistumu un valdzinājumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu pieņemsim, ka tas ir tieši tik vienkārši un paldies par labajiem vārdiem. :)

(Reply to this) (Parent)

P.S. Nu jā runa varētu būt par tiem dažiem, kuri var to atļauties. Un tie parasti arī ikdienā var atļauties sevi tā nenomocīt, lai pamanītu sev apkārt ko vairāk par Maslova piramīdas pirmajiem 2 pakāpieniem.

(Reply to this) (Parent)